Medical Division - Post a comment

Katram cilvēkam no kaut kā ir baol un katrs to apzinās. Un bailes tie ir cilvēka dēmoni ar kuriem katram nākas iekšēji cīnīties. Tomēr gadās dažreiz arī mēģināt aizbēgt no šiem dēmoniem un tad viss paliek daudz grūtāk.
Visus pēdējos gadus es esmu bēgusi no saviem dēmoniem, kuri visu laiku ir centušies pārņemt mani savā varā no jauna, jo reiz man jau bija izdevies aizbēgt no vientulības. Nekad neesmu slēpusi,ka līdz 16 gadiem es dzīvoju tikais avā mazā pasaulītē, kurā nebija manu vienaudžu. Un tāpēc nejutos vientuļa. man pietika ar pasauli, kas man bija apkārt un tā mani lieliski apmierināja visās dzīves jomās.
Tomēr pienāca laiks un nācās iepazīties ar cilvēkiem un mana mazā pasaulīte sabruka kā kāršu namiņš. Naivā meitene saprata, ka pasaulē viss nav tik ideāli kā bija uzzīmēts viņas fantāzijās un patiesībā cilvēki nav tik idēli kā viņas pašas izveidotie fantāziju draugi.
Un tad viņa saprata, ka nekad vairs nespēs atgriesties ideālajā fantāziju pasaulītē, jo tad nāksies to pārkārtot atbilstoši nu jau esošajām jaunajām zināšānām. Un meitene centās nepalikt viena, lai nebūtu jādomā, jo domāšana nozīmētu atgriešanos pie vintulības dēmona.
Savaā naivajā prātā, jo atzīsim godīgi viņa vēl ar vien bija tik pat naiva kād zīvojot savā fantāziju pasaulē un ticot ka ar labestību var panākt visu (nu tā kā tāda anime meitene seilarmoon naivā) - viņa idealizēja visus savus draugus un pati to nemanot arī nedraugus. Un tad pati raudāja, kad cilvēki izrādījās ne tādi kādus viņai tos gribējās redzēt.
Un tomēr palikt vienai priekš viņas nozīmēja domāt, bet domāt viņa nevarēja atļauties. Tāpēc tajos brīžos, kad viņa palika viena, meitene dzēra, vai arī rakstīja. Rakstīja daudz un dažādas lietas. Tas palīdzēja nedomāt.
Un tomēr pret vientulību nespēj palīdzēt nekādas zāles. Un lūk viņa saslima. saslima tā kā nebija saslimusi vēl ne reizi, kopš 16 gadiem. tagad viņai nācās caurām dienām gulēt gultā. Pie datora meitene netika divas dienas, jo nevarēja nostāvēt kājās. tāpēc rakstīšana izpalika. varēja jau rakstīt ar roku. tomēr pēc katrām desmit rindiņām vajadzēja stundu atpūsties. Pie alkohola viņa netika jo bija jādzer zāles un pie tam mājās alkohols tā pat nekad netika turēts.
Tieši šajās pāris dienās meitene vienkārši pārvilka datoru tā lai būtu redzams ekrāns un skatījās animes. teiksiet muļķības? Tieši tā tīrākās muļķības. tomēr šīs muļķības viņai palīdzēja nesajukt prātā un turēties pretī vientulības sajūtai. Jo ir sāpīgi kad triju dienu laikā neviens nepainteresējas vai ar tevi viss kārtībā.
kaut gan parasti tevi satiek katru dienu.
Bet animes viņa neskatījās tāpēc. Tās viņa skatījās, jo ticēja. Ticēja, ka laimīgas beigas var būt visam. To viņai jau mazai esot bija iemcījusi pati pirmā anime.Tajos brīžos, kad nebija ko skatīties viņa vienkārši ņēma rokā veco labo, no vākiem jau izlasīto Dimā romānu trīs musketieri un atkal gremdējās neaizmirstamas un neuzvaramas draudzības dēkainumā.
Pēc divām dienām viņai kļuva labāk un nu jau varēja nosēdēt un pat pastaigāt apkārt. Tikai tagad dēmons atkal sāka līst uz āru un perināties viņas smadzeņu šūnās. "Paskaties apkārt, tu nevienam neesi vajadzīga. Visiem ir labi, tad kad tevis nav klāt. Vai tad tev nav skumji? Vai tad tev negribas tādus draugus, kas pēkšņi uztrauktdamies par tevi vienkārši atbrauktu? Vai tad ne par tādu draudzību tu sapņoji?" Un viņai nav ko atbildēt dēmonam. Ir tikai tas ko nevar atņemt cilvēkam. Tā ir ticība, ka viss būs, labi, pat ja patiesībā viss būs pamatīgā dirsā....