Medical Division - Post a comment

Tas bija forši. no pirmā acu uzmetiene. Taramvajs jau stāvēja. Pirms piecām minūtēm atvadījusies no draugiem. Ideāli jāpātiet tikai pāri ielai un varēšu brakt mājās. Un ir tik auksts es vispār brīnos kā varēju tajā aukstumā padomāt, bet aizdomājusies es laikam biju pamatīgi, jo vienā brīdī pamatīgos ātrumos no stūra izbrauca mašīna.
Pašas vaina. Būtu skatījusies uz visām pusēm varbūt, ka pamanītu, bet tā.
Mašīna protams, ka aizlaidās. Domāju gan pus divi naktī. Kāds laikam bija izsaucis ātros. Nezinu. Tās vietas līdz pat slimnīcai izgrieztas no atmiņas.
Atjēdzos rengentelpā. Nē nekas neesot lauzts un tikai viegls smadzeņu satricinājums. Kā es pati vēloties palikt kādu dieniņu pie viņiem, vai arī doties mājās.
Palikt slimnīcā? Ne par ko ienīstu šo vietu. Tad jau labāk mājās.
Nu tad lai es piezvanot vecākiem, lai atbrauc pretī. Iedomājos mammu. Viņa neūs priecīga ir pieci no rīta. "nē nē nē manmma nav rīgā un tēvs arī" Nu bet tad tak man noteikti iir draugi kam piezvanīt, kas parūpŗsies. Pārcilāju domās draugus un pēkšņi konstatēju, ka nezinu gankurš man būtu ar mieru piecos no rīta aiziet vai aizbraukt pakaļ uz traumatisko. Nu nē labāk netraucēt un es droši paziņoju, ka ma anv draugu kuriem varētu piezvanīt. Ārsts apjūk. It kā tādā gadījumā nevar laist cilvēku prom. Bet es esmu pilngadīga un pati varu izlemt.
Kamēr nokļūstu mājās ir jau septiņi rītā. Ienākot telpā no ziemas aukstuma momentāli sāk sāpēt galva un paliek slikti. Pāris tabletes tailenola divas tabletes miega zāļu. Noliekos gulēt. Pamostos pus divos un nevaru vairs noticēt, ka vakardienas runcis un pēc tam ala beidzās tā..., bet varēja būt vēl sliktāk.