Medical Division - Post a comment

2006. gads 28. augusts 7:00
Man vajadzēja viņu piespiest braukt uz dzīvokli. Gan jau, ka kāds tur būtu bijis. Tā bija pamatīga kļūda, ka uzreiz nepamanīju, ka viņam ir temperatūra. Nakts. Auksta. Mēs tikai aizbrauksim un brauksim atpakaļ. Tu tak zini, ka brālis neļaus tev darīt pāri. Ha. Ir grūti redzēt cilvēku, kurš grib aizmigt mežā zem priedes. Viņam sāp galva. Bet vēl jau var paspēt uz dzīvokli. Kāds noteikti vēl neguļ. Viņš turas pie manis. Kā tas varēja notikt. Vēl pirms desmit minūtēm ar viņu viss bija labi. Kāpēc viņš mani ved uz otru pusi. Pie velna. Šī iela ir kopija tai uz kuras atrodas viņa māja. Tikai citā pilsētā.Nē, mums vajag uz otru pusi. Velns pēdējais aizgājis pirms piecām minūtēm. Dispečere ir forša, bet kāpēc mēs palikām sēžot ārā? Viņam vajag kaut ko karstu. Drebeļi. Aizmieg. Ik pa brīdim kaut ko murgo mēģina sasildīties. Iedodu savu jaku. da labi gan jau nenomiršu tāpēc. Bet viņam ir drudzis un viņš to neatzīst. Viss, ja paliks sliktāk došos meklēt palīdzību, bet bail atstāt viņu vienu. Patiesībā nedrīkstu. Viņš nekad mani neatstātu un nekad nav atstājis. Beidzot iedegas gaismas pēc pusstundas būs transports. Atviegloti uzlepoju, bet viņam vajag kaut ko karstu. Velns labi. nopērku biļetes un kāpjot ārā pie mājām stingri piesaku, lai izdzer karstu kafiju un lien gultā dzīvoklī.
Nākot mājās galvā ir viena doma. Vai blondais grēks saprata ko viņam teica?

2005. gads. 28. augusts.
Ilgs laiks pagājis, bet nevarētu teikt, ka nekas nav noticis. Drīzāk vienkārši nav bijis laika rakstīt, kaut gan ko nozīmē nav bijis laika? Drīzāk gan ir bijis pamatīgs slinkums. Kāpēc slinkums? Laikam tāpēc, ka negribējās neko darīt? Kāpēc negribējās neko darīt? Nebija jau tā, ka negribētos neko darīt. Bija tak jākārto eksāmeni un jādomā par universitāti. Palūkojoties aatpakaļ varu teikt, ka pa burbuli es tomēr nenogāju ar savu mācīšanos un izvilku pat tā, ka Eksāmenos biju viena no labākajām klasē.
Tiku univeristātē. Arī labi. Galu galā krievu valodas studēšana nav sliktākais, kas varētu būt dzīvē.
Tusiņi? jā tusiņi bija un daudz. Daļu pat negribas aizmirst, bet daļu negribas atcerēties.
Draugi? Gandrīz četrus mēnešus nesūdzējos pilnībā. Ir tomēr pasaulē cilvēki kurus arī es varu nosaukt par saviem draugiem. Neesmu gan tikai pārliecināta, ka viņi sauc mani par savu draugu, bet vai tas ir tik svarīgi.
Atceros mana bijusī klases biedrene teica:
"Nekad nepaej garām cilvēkam, pat ja viņš nav tavs draugs. Atceries, ka nelaimē ir jāpalīdz katram, jo tas tikai pierāda, cik daudz cilvēku sāpju tu spēj uzņemt un palīdzēt. Tāpēc paliec tāda vienmēr un nekad nemainies."
Nezinu, toreiz šajos vārdos ieklausoties es pasmīnēju un domāju, man tāds novēlējums nav vajadzīgs, jo es tāda jau esmu. Tagad ir nedaudz savādāk. tagad es saprotu cik grūti bija atgūt šīs spējas pēc vienas klupšanas reizes. Bet es tās atguvu un negribu paklupt vēlreiz.

šis gads...
Nekā nav