seila | Jul. 25th, 2007 03:57 pm Visas asaras izraudātas, sirds salauzta, vārdi izteikti, klusuma dziesmas dzirdētas. Pilnīgi viss ir beidzies priekš smadzenēm. Vairs nerūkst nekā. Tikai milzīgs tukšums palicis iekšā. Negribās skriet, negribās satikt cilvēkus, viņi vairs nav vajadzīgi, viņi vairs neeksistē, viņu nav. Savādi. Vairs nav tā iekšējā, ka kāda trūkstu. Labprātāk gribās aizbraukt kaut kur prom uz pāris dienām un nevienu? Nē neviss nevienu. Vienu cilvēku gan, bet vairāk nevienu. "Cilvēka dzīve beidzas tajā brīdī, kad viņš saprot, ka nevienam nav vajadzīgs" Read Comments |