Medical Division - December 9th, 2010

Nu ko krievijas publikai patika. Man arī ptika. Spoileru laiks pagājis.
Tā kā dalos.
Nosaukums: Sazvērestība
Autors Seila
Reitings: PG
Stils: Humors
Atteikšanās: Rotaļlietas Kripke, es tikai kā vienmēr spēlējos.


Klauvējiens pie durvīm Bobiju pārsteidza negaidīti. Viņš jau piecēlās kājās, lai uzmestu pārklāju ieroču kolekcijai, kuru bija tīrījis, kad saprata, ka klauvējieni vairs nav atkārtojušies.
-Vai neiebildīsi, ja kādu laiciņu padzīvošu pie tevis?
Laiski atspiedies pret stenderi un nevērīgi grozīdams rokās glāzi stāvēja vīrietis. Pēc skata viņam nedotu vairāk par kādiem četrdesmit gadiem. Bet tikai pēc skata un tikai parasts cilvēks. Parasts cilvēks, kurš nezina, ka tas ir jaunais Elles pavēlnieks Kroulijs kuram ir jau pāri par trīs simtiem gadu.
- Kroulij...?
Bobijs ar ātru acu uzmetienu nomērīja ceļu no galda pie kura bija sēdējis līdz ar sāli pielādētajai bisei. Un kāds „velns” viņu šodien bija dīdījis pārlikt ieroci uz tīrīšanas laiku citā vietā?
- Piedod, ka tā bez zvana, bet pats saproti, kad tavi mīļie zēni parādās pie horizonta- parasti nav vairs laika zvaniem.
-Ko tev vajag. Runā un pazūdi.
-Es jau ar prieku, bet redzi ir tāda neliela problēma. Esmu miris. Tikai nevajag. Nesāc raudāt. Miris esmu tikai pagaidām.
-Man labāk aptiktu, ja būtu miris pilnībā un galīgi!
-Tikai nevajag. Varbūt labāk piedāvāsi senam draugam piesēst.
Viņš negaidīja uzaicinājumi. Pēc sekundes jau sēdēja ērti izlaidies Bobija mīļākajā klubkrēslā.
-Kāda velna....-Bobijs smagi atkrita krēslā pretī.
-Tu kļūdies.
Tajā pašā vietā kur pāris sekundes atpakaļ bija stāvējis tā saucamais Elles pavēlnieks- Tagad stāvēja viņam tik labi pazīstamais eņģelis.
-Kas?
Bobija sejas izteiksmi šajā brīdī varētu apskaust pat Madonna, ja vien spētu viņu ieraudzīt.
-Varbūt kāds man paskaidros ko pie velna tas viss nozīmē.
-Lūdzu, nepiemini velnu manā klātbūtnē.
Eņģelis pievēra acis un tad apņēmīgi pienāca pie galda.
-Kā tu jūties?
-Labāk nekā varētu justies, ja tu mani būtu patiešām sadedzinājis.
Katrā Kroulija vārdā bija dzirdama inde.
-Piedod.
-Kā viss pagāja?
-labāk nekā varēja cerēt. Viņi neko nenojauš.
-Un cik ilgi man tā būs jāslēpjas?
-Kamēr mēs neatrisināsim mūsu problēmas.
-Kādas jums vēl tur pie visiem svētajiem problēmas?
-Nūuu...
Abi Bobija negaidītie viesi novērsa skatienus pret zemi.
-Es gaidu...
Atgādināja mednieks.
-Nu labi...- Kroulijs nopūtās. – gribi zināt patiesību? Tu to dabūsi. Tikai lūdzu neskrien uzreiz pie Sema ar Dīnu. Atšķirībā no citiem dēmoniem. Tu kā jau esi nopratis es mēdzu pildīt solījumus un, ja esmu apsolījis Semam, ka atdošu viņa dvēseli tad to arī izdarīšu.
-Problēma ir tanī- Turpināja eņģelis,- KA to nav tik vienkārši paveikt. Ir nepieciešams izpētīt kaudzes seno rakstu un noskaidrot kā var attīrīt dvēseli no tām mocībām kurām tā ir tikusi pakļauta. Par nožēlu šīs zināšanas ir jau sen nozaudētas...
-Bet tu jau labi zini, ka zēni negaida, bet rīkojas. Tāpēc mums nācās izstrādāt nelielu teātra izrādi, par kuru tu drīz vien uzzināsi.
-Pieņemsim, ka es jums ticu...-Visa mednieka seja noradīja uz to, ka viņš netic nevienam no runātājiem. – Bet kāds jums labiums no tā, ka Sems atgūst dvēseli.
-man nekāds. -Kroulijs pasmīnēja- Bet mūsu eņģelis nevar visu dzīvi skūpstīt dēmonus un skatīties porno filmas. Viņam ļoti vajaga, lai kāds būtu blakus.
Kastiēls sastinga. Pēc tam nopētīja dēmonu no galvas līdz kājām.
-es nekad neesmu teicis, ka
-Ak to nemaz nevajag teikt. ATs ir redzams ar neapbruņotu aci. Sevišķi tas kā viņš uz tevi lūkojās kad tu skūpstīji to mauķeli.
-Pieņemsim...Un tu...?
Bobijs neatrada neko labāku kā uzdot to pašu jautājumu vēl vienu reizi.
-Savu dvēseli Tu esi atguvis...- Dēmons saminstinājās un sastinga, kad eņģelis nometa bobija priekšā viņa paša mobilo telefonu.
-Nu jā dvēseli tu esi atguvis- varbūt, ka es tad varētu palīdzēt Semam...
Viņš drūmi nopurpināja lūkodamies zemē.