Medical Division - August 12th, 2010

Kārtējā bezmiega nakts un, ja vien vakarā es negrasītos doties satikties ar cilvēkiem tad droši vien, ka arī vispār neaizietu gulēt. Tomēr tagad gribot vai negribot pāris stundiņas būs jānosnaužas. Ja vēl nejauktos pa galvu visādas domas būtu pavisam labi.
Dzīve tomēr ir viena interesanta lieta. Vienā brīdī tā paliek tev priekšā kāju un tu nostiepies visā garumā, bet jau nākamajā brīdī tev tiek pasniegta roka un zaudētais tiek atlīdzināts divkārtēji. Dažreiz man nāk prātā Sergeja vārdi par pagātni un ar katru brīdi es saprotu, ka viņam bija taisnība. Tik daudz kas ir izmainījies pēdējos sešos gados. Ja toreiz man būtu pateikuši kam nāksies iziet cauri es droši vien vienalga gribētu izdzīvot visu to pašu pat zinot cik ļoti dažreiz sāpēs un cik daudzi cilvēki izies cauri mani dzīvei atstājuši tajā pēdas, bet paši pagaisuši. Ir palikuši tikai viņu vārdi un viegli galvas mājieni saskrienoties uz ielas. Tas arī viss. Tikai tagad tā nopietni palūkojoties uz to visu no malas es saprotu, ka katrs no maniem "draugiem" ir savā veidā veidojis manu raksturu un tad, kad mēs vairs neesam varējuši neko nozīmīgu viens otra dzīvē sniegt- ir pazuduši. Tā pat ir labāk. Kā saka Nikolajs "Uz dzīvi jāskatās no pofigistiskās puses. Citādi dzīve tevi aprīs" un viņam ir taisnība. Es vēl neesmu pilnībā apguvusi šo prasmi bet ļoti ceru, ka kādreiz man tas izdosies.
Cik savādi. Es joprojām ejot uz parku nespēju atbrīvoties no baiļu sajūtas. Un labi tak zinu, ka jau sen starp tiem cilvēkiem esmu kļuvusi savējā. Daudz vairāk savējā nekā biju starp daudziem citiem.
Benita vakar pirmo reizi pa ilgiem laikiem pasmaidīja. Mazā ir atguvusi dzīvesprieku kaut gan atzīst, ka joprojām nesaprot, kā man ir izdevies viņu ievilkt visā šajā avantūrā un pierādīt, ka krievi nav tikai tupi urlas, bet arī gudri, pieklājīgi un inteliģenti cilvēki. Heh, es pati nekādi nespēju pierast, ka mani negrauž par kļūdām. Tā pat kā nespēju pierast pie domas, ka no parastas krogusmeitas pārvērtos par pavāru, bet jau pēc nedēļas es braucu uz spēli kā krogus saimniece un ar savu komandu. Un arī Pie tā ko viens cilvēks grib panākt es nespēju pierast. Man negribās uzņemties atbildību, bet no otras puses es saprotu, ka, ja gribi, lai būtu labi izdarīts tad dari pats.
Un visam pa vidam nenokārtotā problēma, kura gaida savu risinājumu jau vairākus gadus un tas, ka man gribētos satikties ar Vivu, Ljipu un Anniju, kurām kaut kā patiešām nav atlicis laika šajā vasarā. Tik ļoti nav atlicis laika, ka pat svētdien tā vietā, lai aizietu uz IC pasākumu es bruacu pie tēva, lai sarunātu šadas tādas detaļas. Un vēl man galīgi šajā pēdējā mēnesī nav atlicis laika priekš Garā. Un tad, kad es uz to visu palūkojos no malas es saprotu, ka lai cik laimīgi un jauki būtu ar vieniem cilvēkiem. Nedrīkst aizmirst par citiem, kas nav vienmēr tik tuvu un pieejami. Ar dažiem var papļāpāt čatā, bet ja sāku domāt tad nespēju atcerēties, kad būtu pēdējā gada laikā pavadījusi laiku čatā ar Zergu kaut gan agrāk tas bija iknedēļas rituāls. Arī ar Dero anāk reti parunāt. Nerunājot jau par Igo, kurš vispār ir pacietības kalngals, kurš pacieš manas pēkšņās nervu lēkmes ar pārsteidzošu pacietību.
Un vēl man gribētos būt mazliet, mazliet drosmīgākai, lai varētu bez bailēm uzrakstīt cilvēkam vēstuli. Pats pārsteidzošāksis ir tas, ka es zinu, ka viņš mani nepārpratīs un neiedomāsies sazin ko. Tikai man vienkārši ir bail...
Nu vot filozofiskais rīts, bet es domāju, ka katram ir tiesības domāt savu.