| Mar. 23rd, 2010 02:08 pm -Es tevi mīlu...!
Viegla rokas kustība, kas satver manu roku.
-Cik sen?
-Kopš pirmo reizi ieraudzīju...
Rokas tvēriens top ciešāks.
-Bet kā tad...?
-Aizmirsti par viņu! Tā bija kļūda.
-Tā bija tava kļūda!
-Es zinu, bet es mīlu tevi.
-Apsoli vairs nekļūdīties?
Apkampiens un lūk jau abi rokās sadevušies viņi stāvēja jūras krastā. Un tad kaut kas notika. Kaut kas liels un melns un manā priekšā bija grāmata, kurā pēdējā rindiņa vēstīja: "Viņš vairs neatgriezās, jo noticēja meliem, bet viņa gaidīja līdz izzuda"
Pamodos ar savādu nemiera sajūtu. Ja nebūtu pāris dienas atpakaļ bijiss apnis par nekrologu un kovārņiem kuri sitas logā pieprasot, lai izsaku vēlēšanos varbūt, ka arī šim nepievērstu nekādu uzmanību. Galu galā romantiski sapņi ir pats labākais, bet no otras puses- es viņus nekad neatceros. Murgus? Lūdzu, bez problēmām, bet romantiku? Un vispār es nekad sapnī neesmu lasījusi. Un vēl mani grauž nemiers. Kaut kam jānotiek, bet es nevaru saprast kam. Leave a comment |
