| Aug. 21st, 2009 11:32 am Credento Vidas.
Nekad nebiju iedomājusies par to, ka šis latīņu sauklis kādreiz varētu kļūt par manu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, bet izrādās, ka var. Vakar uz kalna gāja jautri. Mūsu komanda ieradās gandrīz pilnā sastāvā un visa pirātu tērpos. Šodien nedaudz sāp galva, bet tas ir sīkums. Vienā brīdī palika tik silti un labi kopā ar šiem cilvēkiem, ka kļuva nedaudz baisi. Galu galā es ļoti labi zinu, ka tad kad viss ir ideāli mēdz notikt nepatīkamas lietas un viss jaukais pazust. Nē protams, mans jautājums Jastrebam par to vai mani arī varētu uzņemt viņu grupā bija pilnīgi lieks, kad puiši uz mani paskatījās kā uz dumju un paziņoja, ka es jau mēnesi kā esot komandas sastāvdaļa līdz ar to jautājums esot muļķīgs. Tas bija forši.
Un vēl viņi salauza būfu, bet paši apsolījās salabot. Un vēl šodien braucot septiņos no rīta mājās man ienāca prātā, ka derētu savā dzīvē nedaudz kaut ko pamainīt un, ka Oļai, kad viņa zīlēja bija pilnīgākā taisnība par to, ka vajag nedaudz palūkoties pagātnē un mazāk baidīties no nākotnes. Tajāpašā laikā arī Akarai bija taisnība par to, ka pienāks brīdis, kad es pilnībā aizmirsīšu TOS cilvēkus un man viņi nebūs ne kripatiņas vajadzīgi. Viss pamazām piepildās un tikai doma paliek par to kā būtu, ja es būtu atteikusies braukt uz Sudraba bultu? :) Leave a comment |
