| Dec. 5th, 2008 01:46 pm Viens vārds.... Es neatzītos pat pati sev, kurš ir vainojams pie šī garadarba...
Tajā brīdī, kad viņš nosauca mani vārdā- es sapratu, ka mīlestība ir beigusies.
Karsts vakars un svelmīga nakts. Es nācu mājās un man šķita, ka nakts miglā man vairs nav ko elpot. Darbs, mūžīgais darbs, kura dēļ nekad neatlika laika nekam citam. Arī šodien aizsēdējusies līdz vēlai naktij pie papīru kalniem es nespēju atrast pati savu būtību. Šķiet, ka ne es vienīgā...
Viņš sēdēja pie kamīna. Aizvērtas acis. Gar sāniem nolaistas rokas. Viņš ir tik skaists, kad pussnaudā sēž pie kamīna un istabā deg blāva gaisma. Guļamistabas tumsa viņu nedaudz bojā.
Es notīru kosmētiku. Karstais ūdens atkal ir atslēgts, bet spainī vēl ir saglabājies no rīta ielietais ūdens, kurš tagad ir ieguvis istabas temperatūru. Švamme notīra dienas sviedrus atstājot ziepju putas uz ķermeņa. Es gribu sasildīties. Cik labi būtu, ja viņš atnāktu. Sapņi- pārāk bieži ir sākuši pārņemt manu prātu. Nekādi nespēju tos izmest no galvas. Esmu atļāvusi sev pārāk daudz just un pārāk maz domāt.
Klusā lavos uz savu istabu. Pulkstenis nosit divpadsmito stundu. Viesistabā atskan čaukstēšana. Viņš ir pamodies.
-Tu esi atgriezusies?- viņš runā lēni. Laikam vēl ar vien pusmiegā.
-Jā.
-Viss bija kārtībā?
-Pilnīgi pretēji. Galīgi draņķīgi.
-Esi pārliecināta?- viņš izberzē acis. Smaida, bet acīs ir redzama garlaicība. Šis skatiens man nepatīk.
-Pilnībā. Nāksies atdot saņemtos dokumentus,- es esmu pati vieglprātība.
-Tā ir tava darīšana.
Mēs stāvam gaitenī. Pa labi ir mana istaba. Pa kreisi viņējā. Mēs klusējam. Viņš aplūko manu halātu. Es skatos viņam sejā. Es ceru. Muļķīgi.
-Ir vēls,- viņš beidzot ierunājas.
-Varbūt iedzersim pa glāzei?
-Pie tevis vai viesistabā?
-Kā vēlies,- šķiet es pirmā izdarīju soli pa labi.
Man patiešām ir pudele drausmīga viskija. Kamēr saleju to glāzēs- dzirdu aiz savas muguras audekla čabēšanu. Pārvalks nokrīt zemē, spilvens tiek nomests pie pārvalka. Es zinu viņa paradumus. Kāpēc man atkal trīc rokas? tieši tā pat kā pirms mēneša. Jau toreiz es jutu, ka kaut kas nav tā kā vajag, bet nespēju atminēt kas. Un arī tagad es apjūku minējumos. Viņš grib kaut ko pateikt? Pamēģināt kaut ko jaunu? Aiziet no manis? Vai arī man vienkārši ir paranoja? Varbūt viņš grib pateikt, ka viņam ir par maz ar to ko es sniedzu un, ka viņš grib ko vairāk? Es ar prieku piekritīšu visam ko viņš piedāvās.
Ar smaidu pasniedzu viņam glāzi. Viņš sēžas uz gultas malas un es apsēžos līdzās. Mēs dzeram klusējot. Viņš noliek glāzi uz grīdas un atsien savu halātu. Zem tā ir viegls linu krekls. Es izdzeru līdz galam viskiju savā glāzē. Viņš ir garšīgāks par šo dziru. Es gribu izdzert viņu sausu. Ja vien viņš atļaus.
-Izģērbies,- viņa čuksti apdedzina mani.
Es māju ar galvu un izģērbjos. Tīrs ķermenis pret viņa nemazgāto. Viņš nekad vakaros neskujas un nemazgājas. Tikai parausta plecus, ja dodu mājienu, ka viņa bārdas rugāji ir pārāk cieti. Viņam ir nospļauties.
Viņš satver mani aiz pleciem un nogulda uz gultas. Viņa rokas ir nepacietīgas. Spilvens atgriežas no grīdas lai ieņemtu savu vietu zem manas muguras. Es gribēju savādāk, bet lai jau ir kā ir. Varbūt, ka vēlāk es viņam palūgšu ko citu. Man ir saldi un sāpīgi. Gulta sāk čīkstēt- tātad beigas ir tuvu.
-Saspied mani,- viņš čukst.
Es pastiepjos un maigi sažņaudzu viņa īpašumu. Viņš ierēcas. Vēl tikai nedaudz jāpaciešas un viss būs kārtībā.
-Tu, drāžamā mauka,- viņš izmet frāzi pirms fināla akordiem.
Es padodos uz priekšu, lai viņš varētu atrasties dziļāk, bet nesagādātu man sāpes. Ja viņš lamājas- tātad viņam ir labi. Tātad viņš ir zaudējis kontroli pār sevi. Tātad es esmu likusi viņam pazaudēt galvu. Tātad viņš neatceras, kas esmu es un kas ir viņš. Cik labi!
-Drāžamā,- viņš sēc iedzīdams mani dziļāk matracī,- mauka...Ēeee-rika
Vēl pāris reizes viņš kustas manī. Pēc tam viss. Man nav ko elpot. Viņš pakrīt uz manis un piesedz acis ar roku.
Es guļu kā gulējusi. Šķiet, ka sirds tūlīt pārsprāgs. Kas noticis? Kāpēc viņš to pateica? Kāpēc viņš atcerējās mani? Viņš domāja par kādu citu? Viņš nosauca mani vārdā, lai būtu pārliecināts, ka dara to tieši ar mani? Es esmu kaut ko izdarījusi nepareizi?
-Kaut kas noticis?- nekas prātīgāks man neienāca galvā.
-Kādā nozīmē- viņš tik mierīgi reaģē! Pat rokas paliek tur pat kur bijušas.
-Tu...
-Nekas nav noticis- Viņš velk uz sevi segu, lai piesegtos.
-Tad jau labi,- es žēlabaini smaidu, lai gan viņš to neredz. Roka stiepjas uz viņa sejas pusi. Es gribu viņam pieskarties. Viņš pacieš manus pieskārienus. Es redzu kā saraujas viņa sejas muskuļi, kad sajūt manu pieskārienu.
-Ej uz vannu,- viņš runā. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa! Viņam protams, ka ir taisnība. Vajag iet. Es strauji pieceļos un trīs soļos sasniegusi istabas durvis- pazūdu vannas istabā.
Es negribu atgriezties. Cik muļķīgi. Nav ko te stāvēt. Uz priekšu. Aukstās flīžu grīdas pētīšana pašlaik nav svarīgākais uzdevums. Jāpacenšas būt mierīgai. Neraustīties.Es atveru guļamistabas durvis un smaidīdama sastingstu uz sliekšņa.
-Tu neapvainosies, ja es došos uz savu istabu?- Viņš sēž uz gultas malas. Apģērbies. Viņa seja neizsaka pilnīgi neko. Es nespēju noteikt šādas uzvedības iemeslu. Karsti.
-Tu aiziesi arī tad, ja es pateikšu, ka apvainošos?
-Tā būs labāk priekš mums abiem
-Labi. Ej.
Es stāvu durvīs. Viņš pienāk klāt. Laikam seja pauž visas manas pašreizējās izjūtas. Viņš ielūkojas man acīs, novērš skatienu, un iziet ārā aiz durvīm. Es nespēju sevi pārvarēt un satveru viņu aiz rokas.
-Kāpēc?
-Kas?
-Kāpēc tu aizej?
-Tā būs ērtāk. Ja neesi pamanījusi tad uz tavas gultas mums abiem nepietiek vietas.
-Bet agrāk pietika, - vai ne es esmu naiva?
-Ir jau vēls, Ērika, - viņš izrauj roku un pa ceļam neiegriezdamies vannas istabā ieiet savā guļamtelpā. Es palieku gaitenī. Galvā ir īstākā putra. Es gribu viņu atpakaļ. Lai ko man tas maksātu. Lai gan man nav vairs nekā ko viņam piedāvāt.
-Kas viņa ir?- es runāju pārāk skaļi.
-Viņa?- viņš atskatās nebūdams paguvis aizvērt durvis. Es redzu kā viņš smīn.- Kur tu to izrāvi?
-Tu...Tu...- man nav pierādījumu. Nekādu. Neviena paša pierādījuma.
-Ar labu nakti Ērika.
Kāpdamās atpakaļ es atsitos pret stenderi. Ne šī nakts ne arī nākamā vairs nebūs labas. Es esmu padarīta akla, apdullināta. Es nespēju normāli domāt.Es nespēju strādāt. Tieši tā kā es domāju- tas viss bija nevajadzīgi. Kāpēc viņš tā izrīkojās ar mani? Ievilināja, ieinteresēja, izmantoja. Es kritu pie viņa kājām. Es atdevu viņam visu: Savu godu, pati sevi. Ko viņam patiesībā vajag? Vēl nav pagājis ne gads kā starp mums tas notika pirmo reizi. Mīlestība, kuru es zvērēju uz visiem laikiem priekš viņa neko nenozīmē? Viņš nenoticēja man? Viņš pasmējās? Nē tas nav loģiski. Viņš nav loģisks. Viņš ir neloģisks. Vai arī es esmu pārāk vāja un nepieredzējusi, un tāpēc neko nesaprotu mīlestības lietās? Vai arī viņš rotaļājas ar mani, lai es būtu greizsirdīga? Tādā gadījumā viņš savu ir panācis.
Es neticēju, ka ar vārdu var nogalināt. Pie tam vēl mani. Bet, lūk, kur viens murgos izteikts vārds un es esmu mirusi. „Ērika” Mans nolādētais vārds. Kāpēc viņam tas bija jāizsaka? Par ko?
BEIGAS Leave a comment |
