| Nov. 19th, 2008 03:45 pm Vakar beidzot sanāca salīdzināt rokoperu "Lāčplēsis" pirms 20 gadiem un šogad. Pamatā nekas jau nav mainījies. Tikai izpildītāji palikuši vecāki un viņu balsu tembri i neglābjami mainījušies. Mainījušās ir sieviešu lomu: Staburadze, Laimdota un Ziemeļmeita- izpildītājas. Nav vairs grezno tērpu. Patiešām muļķīgi būtu divdesmit gadus vēlāk mēģināt ieģērbt Brīzi Zaļajā Kokneša tērpā.
Tomēr pamatā nekas cits vairāk nav mainījies. Nav mainījusies Rokoperas aktualitāte un tās nozīme. Tik pat cik pirms 20 gadiem- tik pat aktuāla viņa ir arī mūsdienās. Manās valdības, bet cīņa par brīvību nemainās. Šis Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa darbs būs aktuāls jeb kurā desmitgadē.
Mana iepazīšanās ar šo darbu sākās pirms vairākiem gadiem, kad tā fragmenti tika atskaņoti Zigmāra liepiņa jubilejas koncertā. Vēl tagad atceros tās izjūtas kuras radās klausoties "Kangara kārdināšanu" No tā brīža aŗī sākās interese par pašu darbu kā tādu kopumā tomēr vienmēr kā pats mīļākais personāž šajā darbā man ir bijis Kangars.
Sākotnēji man šķita- tas ir tāpec, ka man vienmēr ir patikuši sliktie, bet ar laiku pieleca, ka Imanta Vanzoviča izpildījums ir tik dvēselisks, ka tas arāda to cik Kangars ir nelaimīgs tēls. Viņš iemīl sava labākā drauga sievieti un apkauno to nespēdams pārvarēt kaisli, kas viņā ir uzliesmojusi. Pēc tam, kad lāčplēsis atgriežas viņš saprot, ka viss ir neglābjami zudis un dusmās nodod savu draugu. Tikai pašās beigās aptverdams, ka ir nodevis Latviju. Tāds man šķiet šis izpildījums 1988. gadā. Salīdzinot to ar vakar redzēto ierakstu no Burtniekiem un vasarā piedzīvoto Arēnā rīga koncertu nākas atzit, ka Kangara tēls divdesmit gadus vēlak manī nerada vairs tik spēcīgas emocijas. Šis Kangars pēc ta, kad nodevis sau draugu un savu valsti. Ciniski- tik pat ciniski kā daždien mūsu valdība paiņo, ka redzējieties viņš tak Latviju mīlot un darot visu tikai viņas labad. Vismaz tā šis izpildījums izklausās tagad.
Atliek tikai pajautāt kāds viņš būs vēl pēc vēl desmit gadiem? Varbūt, ka tas atkal būs nelaimīga tēla izpildījums, kurš aptver savu kļūdu, bet varbūt, ka joprojām tajā būs saglabājies cinisms.
Jeb kurā gadījumā es nespēju iedomāties ka visas "Lāčplēsī" esošās lomas kādreiz varētu izpildīt citi dziedātāji. Tā pat kā brīžiem nespēju iedomāties kā pēc gadu desmitiem šo visu uztvers mūsu nākamā paaudze. Varbūt, ka viņi savus vecākus un vecvecākus uzskatīs par naiviem ideālistiem? Vai varbūt, ka nē. Tas viss ir atkarīgs no tā kā mēs pratīsim pasniegt tālāk saviem bērniem savas izjūtas...
Mūzika: Zigmars Liepiņš
Vārdi: Mārā Zālīte
Izpildītājs: Rokopera "Lāčplēsis" Imants Vanzovičs
Kangars un Laimdota
Laimdota, esi ar mani!
Es redzu, kā nāve
Melniem krusta dūrieniem šuj.
Kad viņas sega
Būs lielāka par šo zemi,
Nāve to ietīs un aiznesīs tumsā.
Laimdota, pretoties velti!
Stiprākā aizvējā, varenā paēnā
Mēs dzīvosim abi.
Kur ir Lāčplēsis?
Tu būsi, tev jābūt manai.
Kur ir Lāčplēsis?
Tavas lūpas man sola saldmi.
Kur ir Lāčplēsis?
Tavā klēpī es aprakšu alkas.
Kur ir Lāčplēsis?
Viņš kritīs, bet es būšu dzīvs!
Nāc, netikle, nāc,
Es ņemšu tevi ar varu!
Tu esi zeme, un es tevi aršu,
Tu esi zeme, un es tevi sēšu!
Un tu mīlēsi mani,
Un tavā klēpī
Es aprakšu savas alkas!
Un es dalīšos tevī,
Un es dalīšos tevī ar katru,
Un es dalīšos tevī ar katru, kas nāks!
Un es dalīšos tevī ar katru, kas nāks! Leave a comment |
