Medical Division - April 7th, 2007

Vakardienas neko labu nesološais vakars ieradās ar milzīgu pārsteigumu Guntiņas izskatā. Šķiet, ka vēl pirms gada skraidījām pa pagalmu spēlēdamas paslēpes, bet tagad jau bakalaura darbs psiholoģijā.
Pasēdējām, atcerējāmies vecos laikus. Parunājām par kopīgiem paziņām un tad jau arī pašķīrāmies ar lēmumu satikties nākamajā dienā.
Šķiet, ka dzīvē eksistē tomēr draudzība kura spēj atgriezties pēc gadiem un nebūt nekur pazudusi :)

Ziniet ir grūti atgriezties pagātnē kaut uz sekundi, bet vesels vakars? Kāpēc tas vispār ir nepieciešams? Atkal sāpēt, atkal raudāt, atkal dzirdēt uzbraucienus? Un atteikties arī nav iespējams, jo ir cilvēki, kurus gribas satikt un pēc kuriem ilgojies. Ja būtu kāds cilvēks, kurš varētu būt par pavadoni un neļaut pazust atkal pagātnes tīklos. Tomēr tāds neatradīsies, lai cik izmisīgi meklētu.
Tagad noteikti kāds padomās, ka es gruzos un man ir kārtējā depresija un vai es reiz beigšu čakarēties dēļ tiem idiotiem, bet nē tas cilvēks kļūdās, jo runa iet par Rīgas 69. vidusskolas 35 gadu salidojumu uz kuru man izmisīgi vajag pavadoni...5. maijā.

He kills without a thought,
He murders all that's good…
I know I can't refuse,
And yet, I wish I could…
Oh God – if I agree,
What horrors wait for me
In this, the Phantom's opera…?