| Mar. 30th, 2007 07:29 am Mana psihiatriskā klīnika Pirmkārt viss sākās ar to, ka vakar izrēķināju cik daudz sanāks iztērēt pa aprīļa mēnesi un apsēdos. Njā. Izrādās, ka summa pārsniedz manu algu. Lieliski. Tagad jāsāk domāt no kā varētu atteikties. Točna zinu, ka neatteikšos no pasākuma un audekla priekš Latcona tērpa.
Otrkārt daži cilvēki kā izrādās ir spējīgi novest līdz histērijai ar pašu nevainīgāko frāzi. Tajos gadījusos, kad jau tā pat esi novesta.
Treškārt un galvenokārt. Kā atklājās es esot pamatīgi greizsirdīga. Un te nu man jāpiekrīt manam paziņam, kurš izteica šo domu un jāatzīst, ka laikam jau patiešām esmu greizsirdīga. Patiesībā nekad to īsti neesmu arī noliegusi.
Ceturtkārt man ir žēl, ka kādreiz pakļaujoties aizrādījumam, ka mēs nesēdēsim pie viena galda, ja es neizmetīšu šķiltavas ar uzrakstu PSRS- es viņas izmetu. Tagad tā būtu viena lieliska atmiņa.
Pārejot pie pozitīvām lietām- tādu ir maz. Viena. Pasaulē ir iekārtots dīvaini, ka tuvākie draugi pēkšņi var kļūt sveši cilvēki, bet pilnīgi svešs cilvēks ieraugot uz ielas raudošu meiteni vienmēr pienāks un pajautās vai kaut kas nav noticis. Labi, ka pasaulē vēl ir svēši cilvēki.
Tas laikam šim rītam ir viss ko gribēju teikt, kaut gan nē...
Pār pilsētu dūmaka veļas
Tik balta, tik bieza,
Nu tīrākais piens.
No pilsētas ārā nāk ubagu bars
Tik netīri, melni
Nu tīrākie velni
Un nespēj vairs pienā tie mazgāties
Nav pilsētā palicis vairāk nekā
Tik šķaidītas dvēseles bruģī ir iemītas. Leave a comment |
