| Oct. 2nd, 2006 06:56 am tas sākās pirms veseliem 27 gadiem. Stāsts sens kā pasaule. Divi klases biedri viens otram, kas patīk, bet atzīties nevēlas, jo baidās. Visa klase toreiz esot zinājusi, bet ne vārdiņa. Un tad tika pabeigta skola un puisis uz diviem gadiem pazuda un meitene iepazinās ar citu un gatavojās precēties, un tad bija skolas salidojums- pēc veseliem diviem gadiem viņi atkal satikās:
-Vai tu kļūdi mana sieva?
-Nekad mūžā...
Aizvainojums par to, ka nav biji nevienas ziņa bija spēcīgāks par jūtām. Un arī pašlepnums neatļāva atbildēt savādāk...
-Tad tu mani nekad vairs neredzēsi. Es neieradīšos ne uz vienu pasākumu kurā būsi tu...
-Mani tas nesatrauc.
Un viņš aizgāja.
Pagāja 25 gadi un nekas nemainījās. Viņi nekad nebija pa šiem gadiem tikušies. Un reiz viņš nezināja, ka viņa būs uz klases salidojumu. Visu vakaru viņi savā starpā vispār nesarunājās un izvairījās viens no otra, bet vienalga pieļāva vienu un to pašu kļūdu. Palūdza vienu un to pašu cilvēku, lai aizved viņu uz mājām. Un tad jau, kad viņi sēdēja vienā mašīnā viņš pateica tikai vienu frāzi...
-Man šodien ir tukša māja. Vai tu paliksi?
Un atbilde skanēja...
-Jā.
Viņi nozaga šo vienu nakti.Šo vienu nakti, lai atkal atgrieztos pagātnē.
***
Gribētu es tā pēc vismaz desmit gadiem saprast, ka jūtas nav zudušas... 1 comment - Leave a comment |
