| Jan. 12th, 2006 01:12 pm Kaut kas notiek un es nezinu, kas tas ir. Tikai brīžiem šķiet, ka viss pazūd un atkal atgriežas. Pazūd un atgriežas.
Kas tā ir par spēli ko mēs visi spēlējam un vai tajā kādreiz būs uzvarētāji? Jeb mēs visi vienmēr paliksim zaudētāji? Vieni vairāk, bet otri mazāk?
Dzīve ir kā tāds karuselis. Tu vari visu laiku vizināties uz zirdziņa, bet tas visu laiku vedīs tevi garām vienām un tām paām vietām. Karuseļa koka zirdziņš nekad nespēs tevi aizvest tālāk kā ļauj karuseļa ripa. Un tu nekad nenokāpsi no šī karuseļa, jo tu baidies. Baidies, kaut ko mainīt šajā dzīvē. Tev šķiet, ka ja tu pieņemsi pārmaiņas, tad pazaudēsi kādu daļiņu no sevis.
Tāpēc tu nepieņem tos, kas ir pieņēmuši šīs pārmaiņas un ir mainījušies. Nē viņi nav palikuši sliktāki, viņi vienkārši ir uzdrīkstējušies, uzdrīkstējušies, kaut ko mainīt savā dzīvē. Un nekad tie, kas ir atļāvušies nokāpt no karuseļa neskries pie tevis ar asarām un nelūgs palīdzību.
Un tieši tas tev nepatīk tu zaudē kontroli.Izdzirdot kaut ko, kas tev šķiet apvainojošs tu bēdz, bet nepacenties atbildēt. Tu pat nezini, vai tas bija apvainojums. Tu nezini vai centās apvainot tevi. Tāpēc, ka tu vienmēr dzirdēsi tikai daļu sarunas un nespēsi būt pietiekami objektīvs, lai no pāris sarunas daļiņām saliktu pilnīgi visu sarunu un saprastu, ka nebija nekā, kam vajadzētu apvainot. Tu nepaskatījies uz cilvēkiem, ka bija apkārt. Tu vienkārši apvainojies.
Un tas maina visu tā ir starpība starp mums es izgāju tam cauri un ieguvu sev savus tuvos cilvēkus. Tu tam nekadneiziesi cauri un nekad nespēsi saprast, kas patiesībā ir tavi draugi, bet tā nav tava vaina. Vaina ir liktenī, mans dārgais skrāpējošais siāmas kaķēn... Leave a comment |
