Medical Division - September 17th, 2005

nekad nelaidiet kazu pie sava datora...aizbrauksiet ellē ratā kur. Bet vispār nebija slikti. Vakars kā jau vakars un pēc manām domām vakars bija ideāls vismaz izdevās atpūsties pēc nedēļas noguruma.
Šodien mājās braucot no rīta saruna pie mikriņiem...
-Jūs uz sarkandaugavu braucat?
-Jā.
-Veči braucam, viņš brauc uz psiheni!
Tajā brīdī sagribējās sākt skaļi smieties, bet noturējos.
Vispār izskatās, ka sāku palikt nopietnāka.

Ak dievs cik ilgs laiks pagājis kopš viņu neesmu satikusi. Veseli trīs mēneši. Jā man tā gribas atkal sajust viņa tuvumu apmainīties ar "mīlestības" pilniem vārdiem. Pamēģināt viņam ieskaidrot, ka viņš nav pasaules centrs un tajā pašā laikā apzināties, ka viņš ir manas dzīves centrs. Tā gribas atkal sajust viņa "mīļos" pieskārienus ar...spilvenu...Kā es "Mīlu" savu pusbrāli...

Ak mans dievs...Es nespēju noticēt, te nezini ko darīt no vientulības, kad gribas kādu mīļu cilvēku blakus, te nezini kā no tiem puišiem tikt vaļā. bet visu pēc kārtas. Ir pagājis gads, bet mēs vēl ar vien esam tik pat labi draugi kā skolas laikā, kaut gan kā jau minēju gandrīz gadu neesam tikušies. Jā pasaule ir dīvaina...šodien atjaunoju kredītu un notērēju īsziņās, bet toties drīz satikšu cilvēku ar kuru vienmēr ir bijis labi...