Medical Division - September 1st, 2005

Pirmo reizi dzīvē es šodien esmu mājās. Sēžu mierīgi pie datora un ne par ko nestresoju. Tikai kāpēc ir tādas mieles?
Zinu! zinu! sirdsapziņa bļauj. "klusē! pašai skolā jābūt" Bet man nav!!!! Jā es zināju ka kādreiz pienāks tā diena kad man vairs nevajadzēs ņemt rokā asteru pušķi un doties uz balto ēku. Un tomēr tagad kad tas visss ir beidzies man gribas raudz†. Kur gan palika nebēdnīgās skolas dienas? kad dzīve šķita krāšņa un nebija ne par ko jāuztraucas....

KĀPĒC LAIKS PASKRĒJA TIK ĀTRI???????

vai man sāp?
Nē man jau nekad nesāp es tak esmu es seila man nekad nesāpot es nekad nejūtoties vientuļa. man varot darīt pāri cik gribot un tā pat man nesāpēšot. tikai dziļi sirdī viss krājās draugu nodevība? nu un kas? es tak esot no dzelzs man nekad nesāpot tikai tad kad spainis būs pims:"
-"Vai twv sāp?
-"Nē"
-"Tu melo"
-"es zinu"
-"vai viņi ir tavi draugi?"
-"par ko tu runā"
-"Aivv, soirvakt, dagalur, viking, goldleader...citi..."
-"es viņuus mīlu"
-"vai tu uzskati viņus par draugiem? "
-"es vairs nezinu, tik vientuļa un pamesta, nekad neesmu jutusies...
-"man tevis žēl"
-"tu esi sirds ko tu vari zināt"
-"es nezinu, bet jūtu."
-"Viņi mani ir pametuši"
-"tad vai vari saukt viņus par labākajiem draugiem.?"
-"Lai cik reizes jautātu JĀ!!!"
-"Tu esi stulba"
-"es to zinu, bet es viņus mīlu.......