Medical Division - August 31st, 2005

-Kaapeec tu tik loti centies atsvesinaties???
-es pati labprāt zinātu, kas pie velna ar mani notiek. pēdējā laikā jo vairāk esmu ar kurbijkurniešiem jo vairāk manī kaut kas mainās. Brīžiem man šķiet, ka viņi ir kā narkotikas. Bet brīžiem, jā brīžiem es pati nesaprotu neko no tā, kas notiekpie tam tā ir atkarība no kuras nevar tikt vaļā. Un es negribu atsvešināties, bet tas sanāk kaut kā automātiski pat negribot
-Nu to vai tu gribi es nezinu, bet šī sajuta patiesiba mani jau ir loti, loti sen- es jau paris reizes tev to esmu meginajusi pateikt, gan jau, ka esi pamanijusi- vienkarsi tikko tikai atradu istos vardus- atsvesinatiba...
-mjā es patiešām nezinu, kas notiek godīgi sakot es labprāt tagad atteiktos no kurbijkurnes, lai atkal atgrieztos pie cūkkārpas tā kā tas bija agrāk, bet tajā pašā laikā, kaut kas ir kaut kas tāds, kas man liek visu laiku atgriezties pie viņiem un jā es pati nezinu, kas tas ir un brīžiem man ir bail un pagātni neatgriest un tukšums...atceries manu cibas dienasgrāmatu? Tā tiek rakstīta atkal jau gan
gandrīz mēnesi un kad es palasu uz atpakaļu man pašai sāk likties ka ar mani kaut kas nav kārtībā
es vairs neesmu tas cilvēks kurš biju agrāk tā nu tas ir un es nezinu vai es spēšu atgriezties atpakaļ

Visi streso par skolu. Cik dīvaini. man par viņu galīgi nestresojas pašlaik. Pašlaik amn viekārši gribas ārdīties kā krātiņā ieslodzītam tīģerim. Pie velna tikko tiku vaļā no vienas problēmas kā divas klāt un ja tās vēl būtu sirds problēmas bet nē. Mājās tāda atmosfēra it kā ja uzrautu sērkociņu tad tas uzsprāgtu. Kā mani tas besī. Vecmuterei visu laiku vajag jaukties manās darīšanās un pamācīt kā mazu desmitgadīgu bērnu. Redzējieties viņa pat taisās mani modināt uz universitāti lai es nenokavētu. Un tās frāzes.
-"Nāc paēst"
-"Vēlāk es tagad negribu"
-"Nu nāc paēd"
-"es teicu vēlāk es negribu tagad"
-"Nu un neēd arī neiešu jau tevi lūgties stulbene"
Un tā gandrīz katru dienu tiek cirstsas durvis. Mamma saka, ka vajagot būt pacietīgai. Vecmammai tuvojas vecuma marazms. Aha tikai mamma pati nemana cik stresaina paliek visu vasaru viss bija jauki un labi sadzīvojām ar mammu kā divas draudzenes, bet tagad.
-"Bļjadj, pamēģini tikai klepot pa nakti izmetīšu gulēt vannas istabā"
Un aptuveni tādā stilā viss. Protams viņa ir aizmirsusi, ka es gandrīz visu gadu neslimoju un protams viņai viss ir pie pakaļas. Ar vecmammu jau viņa nestrīdēsies, bet visas dusmas jau var izgāzt uz manis. Un tad vēl cilvēki brīnās, ka es metos trakulīgā uzdzīvē. Bet ko lai es daru? Man ir pieriebies, ka nākot mājās man ir jādomā par to, lai nesmirdētu pēc alkohola un cigaretēm. Un man ir apnicis, ka man blakus nav cilvēka, pie kura es vienkārši varētu aizbēgt ar kuru kopā justos labi. Visu vasaru varēju darīt ko gribēju. Braukt kur gribēju. tagad tā vairs nebūs. Stingrā vecmammas kontrole. Pie velna man tas ir anicis. tagad viņa pagaidām piecietīs manus ceturtdienu braucienus uz "Runci", bet pēc pāris nedēļām sāks celt skandālu ka es vēlu nākot mājās...Nolādēts un tad vēl brīnās kāpēc es dažreiz gribu pakārties, jo nav iespējams tikt prom no šīs elles..."Vecmāmiņa veca" māmiņa strādā, ja nu vecmāmiņai pa dienu kaut kas notiks...