Medical Division - August 24th, 2005

Tukšums un klusums tikai divi cilvēki satikušies atkal un nezin ko iesākt.
-Tu esi pārāk domīgs
-Man ir vienalga
-Bet man nav vienalga esmu pieradusi, ka esi jautrs
-Man ir vienlga.
Rokas pieskāriesn un tā tiek nogrūsta
-Liec mieru es gribu pasēdēt un padomāt. Tu vari iet iekšā.
-Nē es arī gribu padomāt.
Sekunde klusuma. viņš pieceļas un vienkārši aiziet, bet viņa paliek sēžot...
*Es negribu ar tevi strīdēties. Bt kas ar mums notika. Kāpēc tu esi palicis tāds? Es tevi mīlu un nespēju bez tevis...*

***
Vilciens. Pretjie krēsli. Viņš izliekas, ka guļ, kad pamana viņas skatienus, bet viņai ir vienalga tikai domas pa galvu plosās.
*Ko es izdarīju ne tā? Kādēļ tu mani atgrūd? es vēlētos palikt par tavu ēnu, lai vienmēr būtu blakus, bet tu negribi...Un es ceru tikai uz vienu, ka reiz tu visu pateiksi un nebūsi gļēvs...*

Mīlestība...

-Mums vajag parunāt.
-Labi.
-Ne šeit. Te ir pārāk daudz cilvēku.
-Labi.
-Es zinu, ka tu ne pārāk gribi ar mani runāt, bet tas ir nepieciešams.
-Ok.
Viņa satver viņa roku. Tomēr viņš to izrauj.
-Es pats varu aiziet. Ārā būs klusāks.
-Labi es paķeršu alu...
Ir vienīgā frāze, kura viņai ienāk prātā, un jau pēc mirkļa viņi ir ārā dārzā.
-Es gribēju tev teikt...ak dievs vai tu vari neklusēt tas ir tik grūti.
Pelēku acu skatiens pievēršas viņai - tomēr neatskan ne vārda.
-Labi, saprotu, ka tev nav ko teikt. Tad runāšu es. Vai atceries, ka solīju tev, ka pēc visa kas bijis mēs paliksim draugi?
Klusums.
-Zinu ka atceries. Un tomēr, lai kas notiktu mēs vienmēr paliksim draugi, bet es domāju, tev ir jāzin. Tev ir jāzin....Es tevi mīlu. Es nezinu kurā brīdī tas notika un kāpēc, bet es tevi mīlu un zinu, ka tu mani nē, bet tas ir stiprāks par mani.
Viņa pastiepjas pirkstgalos un vēlas noskūpstīt viņu.
*Viņš tagad varētu apkamt mani un pateikt, ka mīl.*
Un tomēr viņš paiet soli atpakaļ.
-Ok. vai tas bija viss ko tu gribēji teikt?
-Jā, laikam gan viss. Kaut gan nē es vēl gribēju teikt, ka lai kas dzīvē notiktu tu vari paļauties uz manu palīdzību.
-Ok.
Viņš pagriežas un dodas iekšā, bet viņa- viņa paliek ārā stāvot viena un vientuļa.
*Kāpēc tā notiek tieši ar mani? Es vienmēr iemīlos nepareizajos cilvēkos kuriem ir uzspļaut uz manām jūtām*
Asaras pašas sāk tecēt pārā vaigiem, kad iečīkstas durvis in kāds iznāk ārā.
-Vai jūs parunājāt?
-Jā...
-Un...
-Es viņu mīlu...
-Bet viņš?
-Viņš neko...Neviena vārda...viņš izlikās it kā to nedzirdētu.
-Viņš nav tā vērts.
-Es zinu, bet sirdij jau nepavēlēsi...
-Ejam iekšā te paliek pārāk auksts.
-Ej vien es vēl palikšu padomāšu.
-Tikai nekavējies pārāk ilgi...
Durvis noklaudz un viņa - labākā draudzene pazūd mājas iekšpusē.
Kādas pāris minūtes viņa stāv vienkārši nekustīgi un tad soli pēc soļa virzās nakts melnumā, kur ir vārtiņi. Tie klusu noklaudz un neviens nepamana kā meitene pamet svinības un vienkārši dodas uz priekšu. Vai viņa zin kurp dodas? Iespējams ka tikai apjauš. Ceļš ved tikai taisni un priekšā ir dzirdams kā virmo Daugavas krāces.
Un tikai kluss čūksts pirms viņa pazūd daugavas ūdenī.
-Piedodiet draugi, bet bez viņa man nav dzīvot vērts...

man atliek tikai cerēt, ka pati tik tālu nenonākšu, bet situācija...tik viegli var atkārtoties. Atkārtoties jau tuvākajā laikā....

izrādās, ka nav nemaz tik grūti satikt bijušo mīļoto. galu galā tagad viņš ir laimīgs ar Benitu un skatoties uz viņiem man ir prieks Gribas cerēt, ka arī man dzīvē viss būs tik pat labi...:)