|
Sep. 9th, 2005|12:21 pm |
„Viņi bija svešinieki, kas nejauši satikušies
Viņi viens otru pazina, kopš laika gala
Par turpmāko neviens neko nevar pastāstīt.
Neko tādu, kas atdalītu sexu no mīlestības, vajadzību no jūtām.
Varbūt vienīgi to, ka ar Viņas acīm neskatījās vērotājs
Tikai to, ka bija asaras.
Tikai to, ka Klusums un Tukšums apvienojās
Tikai to, ka bija elpa skaistā kakla bedrītē
Tikai to, ka tvirtā meduskrāsas plecā palika zobu nospiedums
Tikai to, ka viņi bija sakļāvušies vēl ilgi pēc tam, kad viss bija beidzies
Tikai to, ka viņus vienoja nevis laime, bet šaušalīgas bēdas
Tikai to, ka viņi vēlreiz pārkāpa Mīlestības Likumu
Kas noteica kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.„
/A. Roja/
|
|