|
Jan. 24th, 2005|11:56 am |
Mans mazais šībrīža emociju karuselis:
Pirmdiena – sveiciens no Singapūras. Prieks.
Otrdiena – sveiciens no Malaizijas. Prieks.
Trešdiena – klusums un izbrīns.
Ceturtdien – tāpat. Skumji.
Piektdien – tukšums pasta kastītē kļuva par milzīgu caurredzamu Robu.
Sestdiena – samierināšanās. Pie velna.
Svētdiena – Klusumam uzrodas Izsaukuma Zīme. Nedzirdama sajūsma. Sveiciens no Bali!! Niršana esot bijusi satriecoša un zeme fantastiska. Viņa sajūsma, kuru izjūtu izšaujamies caur sevi. Kā salūts. “Rīt atgriežos, tiksimies.” Šampanieša burbulīši. Dzirkstī.
Un es brīnos par savu prieku. Un brīnos arī par to, ka brīnos. Par to cik maz vajag. Par to, cik nepastāvīga esmu…
Esmu svešu emociju siets. Izjūtu svešus priekus un svešas bēdas. Svešu nogurumu un enerģiju. Kā savas pašas. Jo svarīgāks man tas cilvēks, jo mazāk vajag, lai izjustu… |
|