| |
[Jun. 18th, 2005|05:52 pm] |
Es tēloju un izlikos
un mani meklēja un atrada tikpat viltoti cilvēki kāda biju es pati.
Nu, kad ir vienalga, ko zaudet,
Es beidzot kļūstu patiesa.
Pat, ja jāatzīst, ka baidos...
Un arī, ja jāatzīst, ka esmu kļuvusi vienaldzīga...
Un rodas jauni draugi
mainās iepriekšējie.
Viņu vairs nav tik daudz, bet viņi ir patiesi.
Un reizēm es atkal atļaujos pacelties spārnos.
No emociju īstuma |
|
|
| |
[Jun. 18th, 2005|05:53 pm] |
Sirds pusē kaut kas atdzīvojās
Sāka ilgoties
Un atkal sāpēt
Tā neesmu es.
Tas manis dēļ...
Un, ko gan man iesākt ar svešām jūtām...?... |
|
|
| |
[Jun. 18th, 2005|06:09 pm] |
Pa zobena asmeni starp saprātu un neprātu
Un tad vienkārši spēt raudzīties uz pasauli kā vērotājam no malas
Bezkaislīgi
Ar smaidu
Klusējot |
|
|