| |
[May. 23rd, 2005|09:49 am] |
Kaut kas manī tomēr ir miris
Spēja raudāt un spēja priecāties
No sirds
Emocijas kļuvušas mirklīgas
Vieglums reizēm robežojas ar izmisumu |
|
|
| |
[May. 23rd, 2005|09:50 am] |
|
Tu esi kļuvis dīvains |
|
|
| |
[May. 23rd, 2005|11:01 am] |
“Ja esmu atstājusi Tavā dvēselē rētu,
tad tā nav tikai Tava rēta,
bet arī manējā.”
/Haruki Murakami/ |
|
|
| |
[May. 23rd, 2005|02:28 pm] |
“Galvenais, ka ar tevi atkal esmu atdzīvojies”
Un man atliek tikai mēģināt viņu nenogalināt
Bet ar savu pieķeršanos viņš pats sev nodarīs pāri
Kā, lai nelaižu tevi sev klāt neatgrūžot?
Turu nospiestas bremzes
Bet tās pārdegs |
|
|
| |
[May. 23rd, 2005|02:29 pm] |
Pēkšņi atskārtu, ka kopš šķiršanās pagājuši deviņi mēneši
Dīvaini ātri
Ziema pārdzīvota veiksmīgi
“Nez, vai Tu mani vēl pazītu?” |
|
|