| |
[Dec. 13th, 2004|11:25 am] |
|
Šorīt es esmu Es.
Pērku dāvanas saviem krustbērniem. Un dažus jaukus nieciņus Sev. Sirdij.
Šorīt esmu Pati Sev un ar sevi.
Tikai nesaprotu kāpēc uz manu tālruni jau no paša rīta pienāk Seduce`i adresētas piedauzīgas sms. Vai tad Viņi nezin, ka šodien es esmu Es?
Kā, lai atbildu uz visām tām ziņām? Varbūt man uzrakstīt: “Seduces šobrīd nav, bet, kad atgriezīsies es viņai nodošu tavu ziņu.”
Varbūt tā arī vajadzēja rakstīt, bet nedarīju. Tikai aizmetu pretī: “varbūt nākamnedēļ.”
Nabaga seduce. Kā viņa nākamnedēļ ar to visu tiks galā? |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2004|11:27 am] |
Brīvdienas Seduces gaumē. Un tomēr tā joprojām biju Es Pati. Iespējams tāpēc, ka tas Otrs bija tieši tas, kas tobrīd vajadzīgs, tieši tāds kāds vajadzīgs.
Lūpas joprojām sāp un tik un tā, atceroties, būtu gatava turpināt jebkurā brīdī.
Magnēts – tik grūti šķirties, tik grūti nedomāt, tik grūti sagaidīt vēl, atkal…
Un tik grūti apstāties, lai pirmā tikšanās nekļūtu par vienīgo…
Un ceru tā tikai sakritība, kad dungojot līdzi dziesmai, Viņš iečukstēja: "mans porcelāna eņģelīti"... |
|
|