| |
[Dec. 6th, 2004|10:56 am] |
Atkal satiku mammu, kura gandrīz kļuva par manu otro mammu (joprojām nespēju saukt viņu citādi kā “mamma”).
Mums ir tik labs kontakts, ka sāku apšaubīt, vai “Viņam” ar mums abām vēl ir kāds sakars… |
|
|
| |
[Dec. 6th, 2004|02:14 pm] |
Dīvaini, bet visvairāk man pietrūkst viņa pašapmierinātā, mazliet iedomīgā smaida, skatoties uz mani, kā savu īpašumu. Gaidot, kad iznākšu no salona, vai veikala, sagaidot pie strūklakas, kā parasti vienas kājas potīte atbalstīta virs otras kājas ceļa, pētošs privātīpašniecisks skatiens un apmierināts smaids.
Bija jau arī par ko – tik daudz laika un pūļu ieguldīts, lai mani iegūtu. Un viņš teica, ka neviens mirklis nebijis velti izšķiests…
Nezinu kāpēc tas viss atkal gāžas pār mani kā sniega lavīna. Viss jau bija pierimis. Piemirsts. Noglabāts.
Varbūt tā sasodītā (bet tik ļoti iepriecinošā) sms. Viņš atkal izklausījās tāds kā sākumā. Atkal rūpējas…, ja vien tie nebija tikai tukši vārdi.
Aizmirst, - vēlreiz. |
|
|