| |
[Nov. 24th, 2004|10:32 am] |
Viņi nogalināja manu kaķi. Kamēr manis nebija. Vienkārši aizveda un nodarīja to.
Man laikam vajadzēja raudāt. Nu vismaz pārdzīvot. Vai dusmoties. Viņš tika pagādāts, lai pierādītu sev, ka daži bērnības sapņi tomēr piepildās. Nu piepildījās. Bet ne tā, kā izsapņots. Es tikai uz mirkli – ne vairāk – sajutu rūgtumu. Vairs nekā. Šķiet kļūstu par nejūtīgu, aukstu maitu. Un tad?
Vienīgais, kurš raudāja – tā, kura pieņēma lēmumu par to. Liekulība?
Nu ko – apavi vairs nebūs jāslēpj skapī un tos atkal varēs pamest priekšnamā, kur katram ērtāk. |
|
|