| |
[Nov. 22nd, 2004|11:18 am] |
Balta māja un balts pagalms. Viss balts. Ne jau no sniega, no marmora. Tikai ūdens baseinā vizuļo gaiši zils. Tā ir vienīgā nebaltā krāsa visā šai nomoda sapnī. Otrā stāvā aiz arkveida loga stāv gulta. Kurā starp baltiem spilveniem uz spoži baltām segām guļ viņa. Maza meitene baltā mežģīņu kleitiņā. Nu jau vairākus gadus viņa tur guļ pierāvusi celīšus sev klāt, kaut arī istabā nemaz nav auksti. Pa logu viņai virsū spīd rēna saules gaisma. Esmu mēģinājusi viņu pamodināt, bet neveiksmīgi. Tikai ar pūlēm reiz pierunāju viņu piecelties gultā sēdus, uz mirkli izkāpt no tās, paspert pāris soļus, bet tad viņa atgriezās atpakaļ. Atkal pierāva klāt ceļus, palika plaukstas zem vaiga un aizmiga. Varbūt viņa nemaz nav aizmigusi, tikai neceļas, nesarunājas. Dzīvo sevī. Viņai patīk, ja kāds klusi apsēžas uz gultas malas. Viņa gaida pasaku. Grib, lai kāds paņem viņu klēpī un pastāsta pasaku. Līdz viņa atkal aizmigs. Tikai šoreiz, viņa gulēs, lai pamostos, pieceltos un dzīvotu. Vismaz mēģinātu – atļauties dzīvot. Nezinu kāpēc viņa tikai guļ, kāpēc neceļas, kāpēc viss apkārt ir tik balts. Un kāpēc mājai nav durvju. Tikai arkveida logi. Un baseins, kuru viņa neizmanto. Un vēl šūpoles, kurās viņa šūpojas sapņos.
Nezinu cik ilgi viņa vēl gulēs, nezinu cik ilgi viņas pasaulei nebūs citu krāsu.
Nezinu kāpēc Viņa esmu Es. |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2004|05:13 pm] |
“Tu esi dārzs, kur reiz nokrita bumba un neuzsprāga. Tas notika karā – senākā, nekā tu spēj atcerēties. Bumba nokrita naktī.
To piemirsa. Tā iegrima zemē. Vēlāk to meklēja, bet nevarēja atrast. Tik daudz visa kā cita – dzīva, bija aprakts.
Tu kļuvi vecāks. Bumba gulēja starp tavu koku saknēm. Tās sakļāvās ap bumbu kā tīkls ap zivi, ko uzskata par sen mirušu. Lija, un ūdens tecēja pār tavu augumu. Tavā zemē ūdens atrada melno olu, aptecēja to un ieklausījās. Atbildes nebija. Un ūdens apmetās tai blakus. Tāpat kā akmeņiem. Tu novecoji un mācījies no dienām un naktīm.
Koku zari atdūrās pret to no augšas un meklēja, nezinādami – ko. Tu cieti, tu ciet. Tu atjauno sevi. Atnāk draugi un cenšas justies pie tevis kā mājās. Zīdaiņu ratiņus atstāj tavā klusajā ēnā. Bērni spēlējas tavā zālē, un vasaras vakaros tajā apguļas mīlas pāri. Tu kļūsti vecāks ar katru pagājušu gadalaiku. Tu esi kļuvis par brīvpilsētu. Bet kādu dienu, kad viens no bērniem pie tevis rotaļājies veselu pēcpusdienu, pietiek ar saknes spiedienu, ar peles purniņa pieskārienu vai mūžam nomodā esošās rūsas izsalkumu, lai iznīcinātu visus šos miera gadus: no tavas mājvietas pāri paliek vien melns krāteris, ko strauji aizpilda laiks. Viņi veltīgi prasīs sev – kāpēc tu to izdarīji.” – /V. S. Mervins “Kāds Dārzs”/ |
|
|