| |
[Nov. 9th, 2004|10:57 am] |
Sākumā bija šoks,
Tad izmisums,
Pazemojums,
Sāpes,
Cerība,
Tukšums.
Nekā,
Skumjas,
Miers,
Atkal cerība,
Vilšanās,
Visbeidzot dusmas…
Uzcelšu savā sirdī pili tām dusmām, ko jūtu. Uzcelšu troni, lai tikai tās paliktu manī. Lai neļautu vairs lieki cerēt, mēģināt piedot, noticēt atkal…
Vakar kaut kad starp nomodu un miegu redzēju vīziju - mana sirds lēnām apledo. Pārklājas ar plānu ledus kārtu. Centimetru pa centimetram, lēnām sasalst… |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2004|11:50 am] |
|
Uzcelšu pili no ērkšķiem un sarkanām rozēm. “Red Berlin”. Tām, kuras reiz bija izklātas man zem kājām.
Tik skaistas. Tik sarkanas.
No brīža, kad izdzirdēju nosaukumu “Red Berlin”, to ziedlapas sāka atgādināt asins traipus, ērkšķi – mūrus.
Bet toreiz tās bija skaistas…
Tāpat kā sarkanā samta kārbiņa pie tām, ar riņķīti,… lai mani pieradinātu. |
|
|