| |
[Nov. 8th, 2004|04:38 pm] |
“Es domāju, ka ir jābūt kaut vienam cilvēkam ar īstu cieņu. Tie arī ir spēles noteikumi, un tagad man tas viss patīk, jo nav tāda cilvēka. Nav tādas cieņas.”
“Es atradu vienu vīru starp tūkstošiem, bet vienu sievieti starp viņiem neesmu ieraudzījis”
(Dž. Engelhards)
Domāju, ka esmu atradusi vienu īstu vīrieti ar īstu cieņu. Tā izrādījās dārga kļūda. “Jo nav tādas cieņas”, nav tāda vīrieša. Nav solījumu, kurus nevar neizpildīt, nav patiesības, par kuru nevar melot, nav laimes, kuru nevar pārvērst murgā, nav principu, kurus nevar pārkāpt. |
|
|
| |
[Nov. 8th, 2004|04:39 pm] |
Katra negatīva nianse, ko uzzinu par viņu, ievelk viņa tēlā kroplu svītru, līdz viņš pārtop mozaīkā, kurā drīz tikai ar pūlēm varēs atpazīt viņu pašu, tādu kādu es viņu pazinu. Tēls kļūst ar vien sadrumstalotāks, arvien svešāks. Laiks to pamazām izdzēsīs, ja vien Viņš pats nepacentīsies to atjaunot, uzspodrināt, piekrāsot. Bet ievilktās rievas paliks, tās nevar padarīt par nebijušām.
Ja vien neradīt jaunu tēlu, jaunu ilūziju… bet vai es vēl spētu noticēt tam otram, jaunajam? Vai tas man visu laiku neatgādinātu veco, kroplo? Neliktu nepārtraukti šaubīties, baidīties, nenoticēt līdz galam… |
|
|