| |
[Oct. 19th, 2004|04:20 pm] |
Zudusi gandrīz jebkāda laika izjūta. Nejūtu ne stundas, ne dienas, pat nedēļas pazudušas. Apstājušās kaut kur pie trešās – visu laiku šķiet, ka kopš tā un tā notikuma pagājušas trīs nedēļas. Jau mēneši šķiet, ka trīs.
Vienīgie notikumi, kas strukturē manu dienu ir mošanās, darba beigas un tikšanos laiks.
Ir pulkstenis, kas skaita stundas un kalendārs, kurš skaita dienas, bet tas neietekmē manu laika ritumu. Smilšu pulkstenis – smiltis birst, laiks rit, bet cik daudz?
Stundas un dienas ir teorētiskas, realitātē to nav. Vairs neeksistē laika plūsma. Es zinu, ka laiks kaut kur ir. Ka tas neizbēgami rit uz priekšu, bet mani tas neskar. Ieskatos pulkstenī – redzu stundas un redzu minūtes, bet tās neko neizsaka, neliecina par daudz vai maz. Tās ir, bet neeksistē un neko neietekmē. Pagaidām. Šobrīd. |
|
|
| |
[Oct. 19th, 2004|04:21 pm] |
Manas mīļākās skumjas – būt vienai, justies vientuļai, tomēr zinot, ka esmu kādam vajadzīga. Tāpat kā būt tumsā un redzēt gaismu, zināt, ka tā turpat ir, bet nevēlēties tai tuvoties.
Es lidoju – kāpēc? – tāpēc, ka pamata zem kājām joprojām nav – un, kas gan cits atliek, kā lidot?
Vēl nemeklēju mājas, bet meklēju vietu, kur nakšņot. Vietu, kur reizēm patverties, bet ne dzīvot. |
|
|