| |
[Oct. 7th, 2004|10:16 am] |
Vecrīga pirms pusnakts, tukši parki, izgaismota kanāla strūklaka un lietus lāses uz sejas, kaut rokās neizlaists lietussargs.
Un milzīga vēlēšanās palikt turpat tumsā zem smalkām lietus lāsēm, nekur nedoties, nesteigties, nedomāt, ka kāds gaida un uztraucas. Būt tieši tur, tai laikā un vietā, bez domām par to, kas bijis un to, kas būs.
Nopirku sev puķes, bet tad pēkšņi uznāca milzīga vēlēšanās no tām atbrīvoties. Tās palika kaut kur parka tumsā. Kopā ar mirkli bez laika un domām, bez pagātnes un nākotnes, ar mirkli, kurš aizplūda tāpat kā lietus lāses pār seju. |
|
|