| 12:22a |
atziities sev ir visgruutaak. tad visvairaak iegriezhas kaulos.
gribeetos iegrimt sapnii un peec tam pamosties ar atvieglojuma sajuutu. bet atgriezh realitaatee izkapts asmens uz mana pirksta. turpat. turpat vien viss ir. sanjemties, aizveert acis un atveert, skatiities uz zupas kastroli virs ugunskura, kaa celjas migla paar pljavu un ielikt sirdi grozinjaa. paglaudiit, nomierinaat, apsegt ar siltu sedzinju. un aiztaisiit ausis. atziities sev ir visgruutaak. taapat kaa sadziivot ar atziishanos. |
| 10:53a |
jaa, luudzu, naaciet, zvaniet, dodiet veel darbu! tas nekas, ka manaa plaanotaajaa vairs nav vietas, kur kaut ko veel ieraxtiit. tas nekas, ka notiek/notiks neskaitaami seminaari, toties, kad zvana telefons un kaut ko jautaa, man uzreiz ir jaabuut skaidriitei, par ko ir runa. jaa, es ar lielaako prieku sava priekshnieka vietaa uzraxtiishu sev amata apraxtu. jaa, protams, iztulkot valdes priekshseedeetaaja runu man ir milziigs pagodinaajums. nee, nee, tas nekas, ka neviens mani par to nav briidinaajis.
iesleedziet atpakalj piektdienas vakaru. |