| 10:22a |
acis nodod. vienmeer nodod, ja kaads ieskataas patieshaam dzilji. vienalga, kursh. vienalga, kam. bet riits atstaaj savas peedas, kuras droshi vien neviens arii neuzlasiis. tik nezheeliigi atpleest bruuces no riita, laikaa, kad veel nav paguuts nosleepties, kad veel ir miers un balta gaisma. saak ar paarsteigumu, ar atvainoshanos par netaktiskiem jautaajumiem, beidz ar savu viedokli. vaardi kaa sitieni. spalgi klusumaa, izteikti ar smaidu uz luupaam un pavadiiti ar darbiigaam roku kustiibaam. viedoklji, viedoklji, visiem ir viedoklji par visu. un savaacas aplii, un smacee nost, un tad gaida, ko es teikshu. neko neteikshu, es vairs neko nezinu, es vairs nespeeju atbildeet. kaaras acis gaida, kad es maashu ar galvu, kad es nosodiishu, lamaashu un nolikshu liidz ar zemi, lai citi kaisliigi vareetu pievienoties. bet man peekshnji gribas aizstaaveet. luupas sausas, smaids sastingst, nav vairs laika nosleepties. sarauties, klembereet pa peleeku un grubuljainu slidotavu uz darbu, pateereet shim procesam parastaas pusstundas vietaa pusotru stundu. varbuut tieshaam vajag prom. bet negribas zaudeet to, kas veel ir. muuzhiigaas bailes zaudeet. atkaartot pie sevis - nepiekjerties tik ljoti, neizdzert cilveekus sausus. neizdzert, atstaat vinjiem sevi. un atguuties mirkljos, kad censhos vinjus izmainiit, kad noliedzu vinju diivainiibas, bet uzpliju saveejaas. miileet taadus, kaa ir, vai arii ljaut iet. it kaa tik vienkaarshi. vienkaarshi, vienkaarshi, bet tik gruuti. pienjemt un paaraak nepiekjerties. jo saapiigaak, jo speeciigaaki mani zhnjaugi. un saapes ar noseedushaas. vairs neviljnjojas pa virsu visu laiku, bet leenaam un pamatiigi aizgaajushas liidz kaulam. tas auxtums un smagums briizhiem... |