... ceriibas un skumjas ...

ES dodos pa pasauli, kuraa visi ir kaa mazas dzljinjas, kaa aatomi, kas saskaras, atgruuzha, dodas uz citu pasauli, es dodos cauri tam visam, esmu atgruudies un censhos atsisties kaut kur, lai atgrieztos pie vecaa, tachu otrs, pazuud no mana skata, kljuuust neaizsniedzams, nesasaucam, nesajuutams, nesazvanaaams, vinjsh ir kaa nesatikts, kaadu reizi aizsliid garaaam, aizsliid neieraudziidams, aizmirsdams pagaatnes reegu - mani - es skumjsh kliistu taalaak, mana atoma masa kljuust mazaaaka, acis kljuust mitras, sejaa savelkas skumjas, druumas domas, sliidu uz 6 staava balkanu, tur pavadu stundu, staavu uz margaam un veros divos virzienos, vai nu leekt un aizmirsties, vai arii censties saskrieties ar citu atomu, kas mainiitu manu pasauli, kas paliidzeetu tikt aaraa no skumjaam, kas mani attureetu no domaam par to, ka tikai 1 no 100 miljoniem cilveeku uzzina savu dziives ilgumu, uzzina, ka tas nebuus pilniigs un ilgs kaa citiem, ka dziive ir jaapaatrina, jaasasniedz kaut kas, ko buus tik gruuti atstaat, ko buus tik gruuti aizmirst, lai gan peec taa nav nekaaa, es kriitu panikaaa un kliistu, klausos muuzicinju, nereagjeeju uz neko, es tikai ilgojos un miilu, es tikai ceru un nesaprotu, es tikai esmu kaa mazs beerns, kas piekjeras kaadam un nelaizh valjaa, kas tur tik cieshi, bet viss ir atlaists, pats esmu to izdariijis un nu mana sirds puse klejo pa pasauli un meklee ko citu, meklee to, kas liek aizmirst pagaatni, kas ir kas savaaadaaks, kas ir ar vieglaaku dziives staastu ...