... ceriibas un skumjas ...

aaaaaaaaaaaaaaa, es veelos kliegt, bet tas nav iespeejams, jo dziivoju maza lauku miestinjaa, dziivoju arii riigaa un tur kliegt nevar, saaks riet sunji un cilveeki luukosies apkaart, es gribu kliegt, cik skumji man tagad ir, cik bezpaliidziigs es meetaaajos shajaaa lielajaa pasaulee, cik gruuti man iet! kaads varbuut pasmiesies par mani, ja vispaar kads sho te lasiis, kaads neticees, bet mani dziives gadi ir noteikti, tie nav daudz, es skumstu, ka pazaudeeju jau visu, man viss jaatguust no jauna, bet kamdeelj, kam tas buus vajadziigs, cik ilgi man buus veel speeks ciiniities, cik ilgi cilveeks var iztureet guljot 3-4 h diennaktii, daudz piipeejot, dzerot, lai aizmirstos, lai nesaaapeetu, lai nervi nebuutu uzvilkti, lai vareetu maaciities skolai, lai vareetu uz briidi smaidiit, runaat un priecaaties, lai atkal peec dazaam h nogrimtu tur, kur ieprieksh bijis! man saap, gan fiziski, gan gariigi, man sap galva, pleci, veeders, kaajas, citaadaak defineejamas kjermenja vietas, man saap viss! man gruuti, kad esmu dariijis sliktu visiem, kaut atdevu sevi tiem, kaut centos to labaa, tachu dariijus slikti, es ciiniijos par naudu, kura man palika, kad zaudeeju draugus, kura man palika kaa mierinaajums, mierinaajums shajaaa metaala moneetu paarnjemtajaa pasaulee, lats tam, divi tam, kaada noziime, ja sirdii latu neiemetiisi kaa biljarda galdaa, uz kura peec tam kaadu laiku noris dziiviiba, ko tad, kad pazaudeetais kliist pa pasauli, bet atrast to nevar nekaadi, ko tad, kad tas ir apsuubeejis un nepaziist tevi, tu to centies ieguldiit sirdii, tas chiikst, prasaas mazliet elljas, bet nav, nav nekaa ar ko to nospodrinaat! meegjinu ar cerinjiem, bet palikushi tikai zari, tie jau sen noziedeejushi, tie paspeeja to izdariit jau tad, kad biju prom, es tos neredzeeju, nesajutu to smarzhu. es meegjinu ar rozi, bet asie dzelkshnji duraas rokaas, skraapee mani un siikaas rievinjas aadaa piepildas ar siltu, maigu skidrumu, tas esmu es pats, tikai no iekshienes, es nodomaaju vai nav veerts mani izlaist briiviibaa, vai nav veerts to visu palaist, lai pluust pa griidu un tad iemest latu, kas skjiira mani no draugiem, varbuut tad vinji atgrieziisies, varbuut tad vinjiem es buushu veertiiba, kura vairs neuzmaacas, kura liek mieraaa, kuras deelj galu galaa var piedzerties, tas tachu ir tik jauki, piedzerties par godu kaadam. un tad vinji mani slavinaas: "jaa, vinjsh bij taads drusku diivains, bet mums patika, vinjsh daudz smeejaas, priecaajaas, izskatiijaas prieciigs, gan jau, ka naave bija nelaimes gadiijums, daudz, daudz pukju atradaam vinjam apkaart un sho te, latu ..." un visi raudziisies, "jaa, skiet, ka taa bija vinja dziives jeega, vinjsh tachu visu dziivi pakaartoja tikai naudai" nee, draugi, es taa neesmu dariijis, mana dziive ir bijusi pakaartota naudai, lai vareetu maaciities, lai vareetu apgaadaat tos, kam gruuti, kam nepiecieshama paliidziiba, lai dziivotu ar draugiem, kuriem nepiecieshams, lai es peerku jaunas dreebes, kuriem nepiecieshama tusinju nauda, un tad vinji metiiis moneetu un skatiisies vai vinjiem ir taisniiba, "cipars" kaads nosaucas, "jaa, patieshaam, mums bija taisniiba, priekaaa ..." nekas netiek saprasts, kaa var justies cilveeks, kam nav vairs nekaa, kam ir dienasgraamata, kam ir tikai slimiibas un noteikts dziives ilgums, kas nav vairs daudz, tikai 10-20 gadi, tikai tik, cik jau esmu nodziivojis, tikai tik, lai paspeetu eksisteet veel kaadu laiku, tikai tik, lai ieguutu naudu un to teereetu, teereetu vairs neuztraucoties par citiem, vairs neredzot nevienu, vairs nedomaajot un neilgojoties, vairs nemiilot un necerot, vairs nesmejoties un nebeedaajoties, tikai esot neitraalam, tikai peldot pa lielo dzives juuru ar savu ... savu - latu ...

haahaa, atkal nenaak miegs un tas jau kljuust par slimiibu, klaaju gultu un ceru, ka vareeshu izguleeties liidz pus 7 no riita, tad jaamauc uz skolu, uz lielo maaju - graamatu - uz to, kas padara muus gudrus, kas ieliek muus dziivee, kura ir jau augstskola, bet prieka nekaada, bezmeerkjiiga darbu izpilde, bezmeerkjiiga kustiiba, miilestiiba, taa ir lieta, kas liek dziivot, kad taas nav, tad nav vairs nekaa! ar labunakti, saldus sapnjus mana miila, gaidu tevi jau driiz, gaidu tevi, kas uzklausiis mani, prieceees un prasiis padomus, kas samiiljos un kuru man gribeesies samiiljot, kas atbildiis manam raksturam, kas sapratiis, kas pienjems mani taadu, kaads esmu, ar kuru vareeshu runaat un skriet kaut sienaa, ar kuru vareeshu doties vistas zagt un skuupstiities zem klajas debess, vaaljaajoties uz segas, rasas piepildiitaa pljavaa, luukojoties zvaigznees, kuraas luukojushies tik daudzi, kuras devushas speeku tik daudziem, kuras ir romantiskas, kaut arii tikai gazu maakonji, kuras ir tik taalu, tachu domaas taas pietuvojas, taas ir tik siltas, gandriiz kaa tavas luupas aukstaa ziemas dienaa, gandriiz kaa tava seja, kura laimiigi mirdz ieraugot mani, gandriiz kaa tas, ko es redzu tavaas aciis, viss tas, ko juutu kopaa ar tevi, es miilu tevi, nezinaamaa, gaidiitaa un neapjaushamaa, es miilu tevi, manu zakjiit, manu engjeliit, naaac, tuvojies, es miileeshu tikai tevi ...mana mazaa dzuljeta, es citeeshu tev visu, es lasiishu no aciim, sapratiishu no luupu triisaam, es tevi skaushu un nesiishu cauri dizivei un nezinaamo, mees to sasniegsim kopaa, mees, tikai divi vien ...

sodien piecelos peec 2,5 h miega, jutos kaa parsti, nav nekadas atskiriibas manaas sajuutaa, viss skiet drums un neaizsniedzams, kad kliedzu un raudu, neviens nesaprot, ka mana dziive ir airs tikai 10 gadus veerta, vinja skrien tik atri, es ceru, ka stulbie medikji ir kljuudiijushies, ka vinji tikai biedee, ka tas viss nav taisniiba, bet neticaas, sodein ar piedzeros viens pats kaadaa baaraa, asaras teceeja, bet dzeru, tagad bik labaak, esmu laikam maakslinieka tips, kam paardziivojumi ir dalja no dziives, kas nesaprot to, kas ir dziivee noteikts, kam ir gruuti, jo meitene pameta, skolaa gruuti, diivee nav meerkju,nav pie kaa griezties, kam lugt paliidziibu, mana draudzene vienkaarshi pasaka, ka esmu vienaldziigs, klausos ABBA - the winner takes it all un raudu, raudu, jo katra dziesma paraada manas juutas, es gribu dziedatas taas pashas dziesmas, tos pashu tekstus, likt kaadam saprast kaa pats juutos, bet neekaa, tikai stulbi soliijumu, ka viss buus labi, ka taa notiek ar visiem, es juudzos nost, bet mani neviens neatbalsta, kaa nepazistamo puulii, kaa tur, kur nevienam neintereseeju, neesmu svarigs ..... aj, nauda, nauda, man to nevajaga, man vaja miilestiibu, patiesu, dzilju, izprastu un saskaniigu, kaadu, ko varu apkjert, miijot un lamaat, kas var izdariit to pashu ar mani ...

saaaapes atkal paarnjeemshas kjermeni, sajuutas kaaa tuukstoshiem meeerkakju leekatu,bljautu, plosiitu vissiikaako manu daljinu, aiminjas atkal kaa golfa straume nepaarspeejami labi atgriezas un kaitina, dzn izmisumaa, tikko guleeju, murgoju, redzeeju savu pagaatni, kas bija skaista, redzeeju to, ko, kad pamodos, atcereejos par zudushu, atcereejos to kaa kaadreiz mazs biju, dariu daudz lietu, bet vairs nav, nu man jaadzivo lielaa dziive, jaaeed no lielaas karotes ,fuc karoti, es ceru uz to, kas man nepiecieshams, nevis uz to, ko esmu ienjeemis galvaa, aj, akal alus out of head, jaaiet piedzerties, piedzerties taaa, ka viss atkal vienala, lai var raxtit maajasdarbus, lai nav jaadomaa par gariigaam lietaam ...