... ceriibas un skumjas ...

aaaaaaaaaaaaaaa, es veelos kliegt, bet tas nav iespeejams, jo dziivoju maza lauku miestinjaa, dziivoju arii riigaa un tur kliegt nevar, saaks riet sunji un cilveeki luukosies apkaart, es gribu kliegt, cik skumji man tagad ir, cik bezpaliidziigs es meetaaajos shajaaa lielajaa pasaulee, cik gruuti man iet! kaads varbuut pasmiesies par mani, ja vispaar kads sho te lasiis, kaads neticees, bet mani dziives gadi ir noteikti, tie nav daudz, es skumstu, ka pazaudeeju jau visu, man viss jaatguust no jauna, bet kamdeelj, kam tas buus vajadziigs, cik ilgi man buus veel speeks ciiniities, cik ilgi cilveeks var iztureet guljot 3-4 h diennaktii, daudz piipeejot, dzerot, lai aizmirstos, lai nesaaapeetu, lai nervi nebuutu uzvilkti, lai vareetu maaciities skolai, lai vareetu uz briidi smaidiit, runaat un priecaaties, lai atkal peec dazaam h nogrimtu tur, kur ieprieksh bijis! man saap, gan fiziski, gan gariigi, man sap galva, pleci, veeders, kaajas, citaadaak defineejamas kjermenja vietas, man saap viss! man gruuti, kad esmu dariijis sliktu visiem, kaut atdevu sevi tiem, kaut centos to labaa, tachu dariijus slikti, es ciiniijos par naudu, kura man palika, kad zaudeeju draugus, kura man palika kaa mierinaajums, mierinaajums shajaaa metaala moneetu paarnjemtajaa pasaulee, lats tam, divi tam, kaada noziime, ja sirdii latu neiemetiisi kaa biljarda galdaa, uz kura peec tam kaadu laiku noris dziiviiba, ko tad, kad pazaudeetais kliist pa pasauli, bet atrast to nevar nekaadi, ko tad, kad tas ir apsuubeejis un nepaziist tevi, tu to centies ieguldiit sirdii, tas chiikst, prasaas mazliet elljas, bet nav, nav nekaa ar ko to nospodrinaat! meegjinu ar cerinjiem, bet palikushi tikai zari, tie jau sen noziedeejushi, tie paspeeja to izdariit jau tad, kad biju prom, es tos neredzeeju, nesajutu to smarzhu. es meegjinu ar rozi, bet asie dzelkshnji duraas rokaas, skraapee mani un siikaas rievinjas aadaa piepildas ar siltu, maigu skidrumu, tas esmu es pats, tikai no iekshienes, es nodomaaju vai nav veerts mani izlaist briiviibaa, vai nav veerts to visu palaist, lai pluust pa griidu un tad iemest latu, kas skjiira mani no draugiem, varbuut tad vinji atgrieziisies, varbuut tad vinjiem es buushu veertiiba, kura vairs neuzmaacas, kura liek mieraaa, kuras deelj galu galaa var piedzerties, tas tachu ir tik jauki, piedzerties par godu kaadam. un tad vinji mani slavinaas: "jaa, vinjsh bij taads drusku diivains, bet mums patika, vinjsh daudz smeejaas, priecaajaas, izskatiijaas prieciigs, gan jau, ka naave bija nelaimes gadiijums, daudz, daudz pukju atradaam vinjam apkaart un sho te, latu ..." un visi raudziisies, "jaa, skiet, ka taa bija vinja dziives jeega, vinjsh tachu visu dziivi pakaartoja tikai naudai" nee, draugi, es taa neesmu dariijis, mana dziive ir bijusi pakaartota naudai, lai vareetu maaciities, lai vareetu apgaadaat tos, kam gruuti, kam nepiecieshama paliidziiba, lai dziivotu ar draugiem, kuriem nepiecieshams, lai es peerku jaunas dreebes, kuriem nepiecieshama tusinju nauda, un tad vinji metiiis moneetu un skatiisies vai vinjiem ir taisniiba, "cipars" kaads nosaucas, "jaa, patieshaam, mums bija taisniiba, priekaaa ..." nekas netiek saprasts, kaa var justies cilveeks, kam nav vairs nekaa, kam ir dienasgraamata, kam ir tikai slimiibas un noteikts dziives ilgums, kas nav vairs daudz, tikai 10-20 gadi, tikai tik, cik jau esmu nodziivojis, tikai tik, lai paspeetu eksisteet veel kaadu laiku, tikai tik, lai ieguutu naudu un to teereetu, teereetu vairs neuztraucoties par citiem, vairs neredzot nevienu, vairs nedomaajot un neilgojoties, vairs nemiilot un necerot, vairs nesmejoties un nebeedaajoties, tikai esot neitraalam, tikai peldot pa lielo dzives juuru ar savu ... savu - latu ...