|
4. Mar 2005|16:51 |
Tu ienāc pa tām čīkstošajām Saprāta durvīm.
Noklepojies,būs jārunā ilgi. Šoreiz nedrīkstēs klusēt.
Nodziest gaismas,tu minstinies, Mēs izgaismojasm tikai Tevi.
Un tu iesāc runāt beidzot... Klusi, nedroši sāc...
Vēl tik mirklis, tu iekarsti Tu smejies un raudi, Pats savā molonogā, grēksūdzē.
Skatītāji dodas prom, Tu paliec viens pats, Aplusus gaidot.. |
|