Vakara avīžu kiosks

Time:

00:51

Novērot cilvēkus ir sasodīti interesanti.
Vēl interesantāk, ja cilvēks šo vērošanu pamana.
Viens centīsies neveikli piegludināt bikses, cits iztaisnot muguru, vēl kāds cits varbūt skaļā balsī kaut ko stāstīs draugam, kas soļo līdzās.
Man nepatīk, ja mani novēro, bet šajā ziņā teiciens par to, ka nedari citam, ko negribi, lai dara tev, nedarbojas.
Nedarbojas tāpēc, ka es cilvēkus parasti vēroju slepus (man liekas, ka audzināšana pie vainas), un, ja uzrodas kāda slavenība, es vienaldzīgi paeju garām.
Sirds gan uz brīdi nodreb, sak, ka es jau nu viņu pazīstu gan, bet virsū neblenžu vis.
Es negribētu būt slavenība – ne privātās dzīves vairs, ne kā.
Pēkšņi noģībtu ceļa vidū un man jau piešūtu bumbas par to, ka esmu stāvoklī.
Guļus stāvoklī jau nu būšu gan, ja nu neviens mani nenoķers un neiemīlēsies.
Ar mīlestību vispār ir dīvaini, man jāatzīst.
Tā slēpjas mazītiņā (jo mīlestībai ir jābūt maziņai, lai to varētu samīļot) kastīte ar mazītiņu atslēdziņu (jo mazām kastītēm parasti ir mazas atslēdziņas), bet atslēdziņa karājas gaisā.
Ja jau gaisā, tad jau jāņem ciet, jūs teiksiet!
Nu nē, tas nav tik vienkārši, kā jūs iedomājaties.
Atslēdziņa atrodas augstu, augstu gaisā, tāpēc vispirms ir jāatrod sēkliņa (atkal maziņa) pelēkā krāsā, jāiestāda, jāsagaida, kamēr izaug garā pupa un jākāpj augšā.
Kad sasniegta galotne, atslēdziņa rokā.
Kas tālāk?
Nu, tad jau redzēsiet.

Reply: