....Mad Worlds creature!

Grēks ko nebija izdarījusi tieši Viņa. Bija tik liels, ka Viņa samaksāja ar savām sāpēm. Neviens neņēma vērā, ka Viņa ir cilvēks, ka Viņai arī ir jūtas. Visi tikai turpināja ticēt tam, ka Viņa pastrādāja TO grēku. Neviens pats nejuta žēlumu pret nabaga meiteni. Viņai miera vairs nebija nekur. Tie viņ vajāja un sita. Bet fiziskās sāpes jau sen Viņa vairs nejuta, lai cik nomocīta meitene būtu. Viņa turpināja iet. Viņa nepagur jo ticēja, ka būs tām ka Viņa vairs nejutīs dvēseliskās sāpes… Viņa pieķērās ticībai, ka Viņai vairs nesāpēs, ka Viņai vairs nevajadzēs mocīties. Ka Viņa būs brīva. Viņa gāja uz kādu nezināmu svētnīcu, un tie Viņai sekoja… lai kā meitene muktu, tie vienmēr Viņu atrada. Reiz kāda aukstā rudens dienā meitene to atradu. Viņa atrada to par ko bija sapņojusi visu savu dzīvi. Viņa atrada savu patiesību. Viņa atradu sabrukušu svētnīcu… Kur gadsimtus neviens nebija kāju ne spēris. Bet Viņa jusdamās laimīga iegāja svētnīca apgūlās uz altārā un nomira. Beidzot Viņas mokas bija galā. Viņa vairs necieta.
Viss bija itkā kārtībā…