....Mad Worlds creature!

Tas bij stulbs uzskats, ka man kā brīvai ir jāsēž pie kompja, jābeidz savi nervi un jāgaida nesagaidāmais, kāpēc gan?

šijā blogā atrodas pārāk daudz atmiņu. No venas puses šis pierakstītās gribas izdzēst, bet no otras saglabāt, lai pēc ilgiem ilgiem laikime varētu pārlasīt, tā tik intreses pēc un pasmīnēt. neko vairāk.
Nu ir gan Dilema :)

Ir brīži, kad viss sakrājas iekšā tiik dedzīgi sūri.
Neprasu, lai kāds mani žēlo, neprasu atballstu.

Parasti, mēs sāpinām tos, kuri mīl mūs, un skrienam pakaļ tiem, kam mēs esam vienaldzīgi.
Bet traģiski ir tas, ja ar radinieku vairs nevari parunāt kā a radinieku.

Man šodien spieda nožēlot. Nožēlot izdarīto, lika saprast cik necieņas pilns cilvēks esmu. Sevi par tādu neuzskatu.


Protams, neiztikt bez Jolantas Preisas un simts un viens veids kā kas man varēja sačakarēt smadzenes.
Skaists veids, jeb kārtējā nesamierināsānās ar to kāda esmu. Diena jau cik jauki melna varēja būt. Varbūt dažs priecājas par to. Vienīgais cilvēks ko šodien spēju paciest un gribēju redzēt bija Ulliņa.

Tālāk neko. Kam ir labi, tas lai dzīvo labi. Ka sevi kārto, tas lai sevi sakārto. Kas mainās, tas lai mainās.