scelenty

Tue, 25 Feb 2014 00:13:49 GMT

I'll break myself and make myself.I'll tear it all up. Nav ko izlikties,ka uz to jau negaja. Foremost I need it for me. If you'll take me it will be added bonus and proof.

Ko tu daritu,ja nebaiditos?Parak ilgi dingets svess siers :)

The uphill struggle starts here.
But it's not an itsy bitsy hill anymore :D maybe years from now this cliff will be my foundation and stronghold.

Sat, 11 Jan 2014 14:33:57 GMT

Kaut kadas parpasauligas skumjas kutina sirdi. Vai ari klat lavas infarkts no sisdienas intensiva sabiedriska transporta kersanas maratona.

in other news - mana dzivesvieta pat pec vairaku dienu tirisanas joprojam saglaba iepriekseja irnieka smaku, bus japles nost tapetes nakamaja nedelas nogale. Varbut kads velas pievienoties jautribai? :)

Mon, 06 Jan 2014 22:49:21 GMT

Laikam tada klasiska latviesu sieviesu vaimanasana,bet gribas reiz satikt virieti,kas tiesam tads butu, tada izpratne,ka es mierigi varetu but soli aiz vina izturoties pilnigi brivi. Pagaidam pieredze rada, ka iniciativu puisi uznemas tikai ar pasivajam damam.
A ko man darit,ja es ta nevaru, un gribas, lai otrs dod pretsparu? Visi,ko lidz shim dzive esmu satikusi vienkarsi laujas manis virzitajai straumei un izbauda braucienu metaforiski atlaidusies ar alus pudeli roka. Un ta man ik pa laikam uznak bailes no nosodijuma,cik strauji mainas interesu objekti.

Viens reiz bija tads,sen,sen. Toreiz aizbaidiju ar parak lielu entuziasmu,biju parak izmisiga paskata sajusma,par atklato sugas individu. Un ta lidz sai dienai reizem iedomajos,a ja nu butu patelojusi pasivo ledus damu,mos butu sanacis, bet te jau atkal nonakam pie problemas,ka nepatik no sevis kko telot.

Tas ta,no temas - Ievaa(no visiem zurnaliem tiesi taja :)) ieraudziiju rakstu par Akaci, pieregistrejos,meginasu paplasinat redzesloku,ka citiem dzive iet.

Let's quit guilt tripping

Wed, 01 Jan 2014 18:39:55 GMT

Tik paradoksāli, ka visu laiku, lai justos labāk un atcerētos, ka esmu rīkojusies pareizi, jāpiedomā par to, kā man salauza sirdi.

Tāda pasaule, kurā sāpes atveldzē cita citu.

Mon, 30 Dec 2013 18:33:59 GMT

nesen par ģeometriju prātojot sapratu, ka attiecības ir proporcionālas sakarības arī dzīvē.

Mon, 16 Dec 2013 20:52:45 GMT

Man ir sajūta, ka šovakar nevarēšu pagulēt.Nevaru iedomāties, kā tagad vispār būs, kas tā par lietu- gulēt vienai.
Vispirms gan būs jāatrod, kur pēc ziemīsiem vispār gulēt.Nezinu kā sākt jaunas dzīvesvietas meklējumus.

Mon, 16 Dec 2013 19:01:49 GMT

ok, dzīve turpinās.
Ceturtdien visu dienu kravāšos un vakarā mani sastapsiet Alā.

Mon, 16 Dec 2013 12:58:47 GMT

Izradas, mans ieprieksejais ieraksts kadam pat kaut ko izsaka,lol.
Nesatraucieties,ar laiku visi uzzinas par ko ir runa, bet tikai tad, kad viss nokartosies.
Visu var formulet ari isak: ja ir jaizvelas starp sapni un milestibu, izvelies pirmo.
Citadi, tu pat nepamanisi, ka atsakies no ar vien lielakiem sapniem laika gaita, lidz sac pratot, cik jauki butu miega nomirt.
Un milestiba pa to laiku neko nenojaus,kas notiek .

Dvēseles ateja

Sun, 15 Dec 2013 14:44:34 GMT

Laikam jau loģiski, ka jāmaina tas savā dzīvē, kas neļauj mainīt citas lietas. Pat ja tas ir mīlēts, pierasts, ērts.

Tā vienkārsi, vienā naktī satiku mammu, parunājāmies un atkal viss tapa skaidrs.Visi attaisnojumi vienkārsi atrisinājās sekundes laikā, jo saskatīju, ka patiesībā man neko no tā visa nevajag, ka tā arī ir daļa no problēmas - tā vide.Diemžēl skaidrība nepadara neko vieglāku, tikai apsola, ka tas viss beigsies un nav mana vaina.

Es sevi biju tik drausmīgi pakārtojusi, un nesapratu, kapēc es tā nevaru padzīvot, ka biju pilnā pārliecībā, ka jāiet pie terapeita.Tik ļoti pati sevi biju ievedusi ilūzijās un atrunās.

Vismuļķīgākā liekas tā fāze, kad lēmums jau ir pieņemts, bet vispirms ir jāsagatavo kaut kādi apstākļi tā izpildīšanai, lai pēc tam nebūtu neērti. Bet vai melot ir labāk kā mocīt ar patiesību?

Es ceru, ka mani sapratīs. Jūtas jau nekur nezūd, tikai ieiet citā gultnē, un sāk ietekmēt par daudz. Tajās labi paslēpties no visa, diemžēl arī no bailēm, kas jāpārvar, lai augtu.

Tue, 15 Oct 2013 15:48:22 GMT

Ja es dabūtu ko gribētu, es nezinātu, ko ar to iesākt. Tāda viena liela fantāzija,ka es spētu dzīvot pilnīgi viena un būtu laimīga, ja vien man būtu suns, ar kuru aizvietot vajadzību pēc dzīvības blakus un neierobežoti resursi un pašas rokām iekārtots miteklis. Bet tad es tā arī laikam nosēdetu glaudot suni visu dienu blenžot sienā un fantazējot, nevis darot visas tās brīnišķīgās un interesantās lietas, ko man šķiet, ka es tad varētu. Droši vien izietu svaiga gaisā tikai suni pastaidzināt.

Jo atklāti sakot, es visu ko velos varu darīt arī tagad, ar tiem pašiem ierobežotajiem resursiem, ja vien to prātīgi sadala, bet viss galu galā nonāk pie tā, ka gribu tikai fantazēt. Vai lasīt. Iebēgt savā galvā.
Un vienmēr es sevi pārliecinu, ka lai arī ko es sāktu radīt, tam beigās nemaz nebūs nekāda pielietojuma un visticamāk es to nometīšu malā, tieši pirms pabeigšanas un tas kļūs par krāmu.

Tātad, tam uz ko es esmu spējīga es esmu par slinku. Tam, ko es gribu es nesaskatu jēgu.

Kur lai rauj motivāciju?

Tue, 01 Oct 2013 15:54:57 GMT

Tāds rudenīgums. Pat nezinu ko lai ar sevi dara, par šūt paraudziņus negribas.Neko negribas. Divas stundas nosēdēju vannā jo neko negribējās. Nosalu.

Ir kaut kā dīvaini, jo viss beidzot ir tā forši mana dzīvē, bet te uznāk rudens un klausos Hospitāļus un nespēju saņemties kaut ko darīt.

Pats trakākais bija ieiet veikalā ar domu nopirkt kaut ko pilnīgi nevajadzīgu, garšīgu un tā iepriecināt sevi un es nespēt atrast neko, ko varētu gribēt :D Tādi laiki pienākuši, laikam vecums :D

Jāiet pīpēt.Līva neceļ.

Tue, 17 Sep 2013 15:34:34 GMT

Nu ja, mattiasam ir savs punkts, katram kokam divi gali, un es jau nezinu visu, kas jāzina.Tā ir taisnība. Un ir jau visādas galējības. Es tikai vēlos, lai būtu vairāk tādu cilvēku, kas uzaug ar pašapziņu.

Man ir noriebušies bruņurupuči, nu tie, nenormāli klusie un kautrīgie cilvēki savās čaulās. Nē, nu, patiesībā, lai jau viņi ir, man nav nekādu problēmu ar viņu eksistenci, bet nezināmu iemeslu pēc es tādus piesaistu. Un tur sākas problēma.
Es vienkārši sāku justies kā balamute un muldoņa savā kursā, lai gan es nekad neesmu bijusi lielā runātāja.

Visi ir tik kūtri, uz ierosinājumiem grupu darbos kaut ko pildīt tā vai šitā visi rausta plecus, vai izliekas neredzami aiz runātīgāku cilvēku mugurām.Tad nu beigās sanāk tā ,ka es vienkārši pieņemu, ka visi darīs pa manam, ja jau neviens neko nevar skaidri atbildēt un jūtos kā tāds diktators.

Visi kā tādas sabijušās aitiņas.Visiem bail runāt auditorijas priekšā.Un par skolotājiem mācās.
Es priecājos, ka pagaidīju 3 gadus līdz iestājos pedagogos. Ir lielāka drosme runāt, cita perspektīva uz mācību procesu un es vairs nebaidos no bērniem. Manuprāt tādēļ vajadzētu iedrošināt tādu praksi kā "gap year" (or two). Uz reiz pēc vidusskolas lielajam vairumam nav iespējas aptvert un novērtēt augstskolu studijas.

Pati sevi atceros pirmajā pirmajā kursā, koledžā. Pieradusi, ka dzīve viss par brīvu, ar pirmo tikusi budžetā, man tas nelikās nekas īpašs, turpinām dirnēt solos un gurķi laist, tikai šoreiz tuvumā nav vecāku beidzot var pīpēt, piedzerties lopā, vazāties visu nakti un gulēt visu dienu.Es pirmajā kursā izdzīvoju visu to foršo, ko parasti "stilīgi pusaudži" izdzīvo vidusskolā. Vai tagad jau pamatskolā?
Man nebija nekādas sajūtas, ka kaut kas mainās, ka tagad tas, kā es izlietoju naudu, laiku attiecas tikai uz manu labklājību, ka tagad tas viss ir manā atbildībā.Nu lūk, pakāsu budžeta vietu, iekrāju parādus, gan studiju, gan finansiālos un beigās bēgot no visa, aizlaidos un Angliju = viegla naudiņa, juuhuu.

Tad arī sapratu, ka jāpieaug.

Laikam jau mans kontroles frīkisms veidojas no bailēm ,ka arī šis studijas sačakarēšu. Jo šobrīd-nav budžeta, nav studiju, nav nekādu lielisko nākotnes izredžu. Un es negribu tur atgriezties, tajā dzīves posmā.Gribu beidzot augt un izaugt par kaut ko.

Sun, 05 May 2013 18:58:30 GMT

Pēdējo mēnešu laikā esmu bijusi uz divām dzimšanas dienas svinībām, kurās uz visu pieaugušo baru ir viens nogarlaikojies bērns. Un tad es saskāros ar dīvainu parādību. Bezbērnu pieaugušie uzskata, ka tāpēc, ka tas ir bērns, pret viņu var izturēties pilnīgi nepieklājīgi, pat rupji.
Vienkaarshi paklusēt un pamāt ar galvu, kad mazais kaut ko cenšas pateikt taču nav grūti. Cik daudzi iedrošinātos vienkārši aizgriezties un sākt runāt ar kādu sava vecuma ja bērna vietā būtu vienaudzis, vai jebkāda cita vecuma grupa?
Nu, labi, to daļu, kas tā dara vēl var saprast- garlaicīgi, mazais stostās un ilgi meklē vārdus un tikmēr sanāk laist garām to, kas interesē vairāk, turklāt bērni vēl ir maziet egoisti, viņus daudz neinteresē, ko tu vari pastāstīt, galvenais, ka tu uzklausi.To taču nav gruuti kaut vai notēlot - pamāt, pasmaidiit, kad sīkais staasta kaut ko viņapraat smiekliigu.

Bet kas galvā darās tiem, kas apstrīd visu un jebko, ko bērns saka un vēl izņirgā un cits uz citu klusinjaam smīkņā, domājot, ka bērns nemana, ka par viņu smejas un viņš tur ir negribēts? Vai tiešām uzvara strīdā pār bērnu ir tāds gandarījums? Vai tiešām bērns no tā mācās, kā pareizi izteikties, nevis, ka labāk turēt muti ciet? Un tā rodas tie klusie, ar potenciālu un iebiedētie, kas ne par ko neies un nerunās ar pieaugušo par...jebko.Sākot ar to, ka vecākiem uz jautājumu:"kā gāja?" atmurminās :"Normāli" liidz beidzot ar probleemu uzkrāšanu sevī.

Sāp sirds

Sat, 20 Apr 2013 10:04:51 GMT

Mans kermenis no ilgaas ziemas ir taa apmulsis, ka apauksteejaas 22 graadus siltaa dienaa. oh well...

Man bija ljoti skaista nedeelja, satiku vivu ar mazo bumbuliiti, peec tam uzskreeju Emiilam, kursh man veel uzsauca alu un peec tam izraadiijaas, ka mums ar Ade patiesiibaa ir par ko taa forshi parunaaties un es beidzot sanjeemos aizstaigaat liidz juurai

Mon, 15 Apr 2013 20:02:59 GMT

Nu ko, pec ilga sevis zeeloshanas un moping around the house perioda es censhos atkal ienirt socaalajaa dziivee, saakot ar virtuaalo.

Manaa dziivee nekas iipashs jauns, ko mani cibinji nezinaatu nav noticis, ja neskaita plaana stadijaa esosho operaaciju ar nosaukumu "Aizvest omiti uz Alu iedzert Brenguli", par kura attiistiibu tiks zinjots. Joprojaam dziivoju patiikami tuvu juurai un aicinu visus ciemos.

Esmu iesaakusi lasiit "Meitene ar puukja tetoveejumu". MAn nekad nav saistiijushi kriminaal detektiiv vai kaadi tur romaani un es biju paarliecinaata, ka man nepatiks, bet peec pirmaas rindkopas es apstaajos tikai tad, kad peec lasiishanas mashiinaa man piemetaas juurasslimiiba, no kuras uz pusstundu peec izkapshanas netiku valjaa.

Joprojaam nodarbojos ar guuzmu ar rokdarbiem, shodien iesaaku daavanu Zhuu jubildejai un Svena sega veel ir pusdariita.
Joprojaam esmu gatava adiit, tamboreet skaistas lietas visiem, kas gatavi maksaat par materiaaliem un kaadu druscinju par darbu :)

Joprojaam garsho alus :D

Tas laikam arii viss. :)

Mon, 15 Apr 2013 17:53:15 GMT

That whole "Give a fuck about your family and relatives" thing actually works out for me quite well :)

Sat, 03 Nov 2012 17:53:44 GMT

Man nesen pieleca, ka visaa plashajaa paaulee ir cilveeks, kas ir gjeneetiski ieprogrammeets "to give a fuck about me".
21 gads ir paaraak ilgs laiks, lai saprastu, ka maasa ir tas tuvaakais cilveeks, kas mani nekad nepametiis un kam vajadziigs mans atbalsts. Esmu apnjeemusies to visu izlabot.

Viss, kas notiek, notiek uz labu

Wed, 31 Oct 2012 11:50:51 GMT

Nu ko, vēl apaļš mēnesis jāaizvada un braucam mājās. Bagāža pilna ar pieredzi un jaunu iedvesmu strādāt un mācīties Latvijā.

Tue, 30 Oct 2012 14:37:11 GMT

I came to London to get on my own two feet, but I can't stand here any longer. What a sad pun.

Mon, 29 Oct 2012 11:46:11 GMT

jaakaapj uz graabeklja atkal un atkal liidz tas kaut ko iemaaca?

Lai arī kādas runas klīst par latviešu vīriešiem...

Thu, 08 Mar 2012 20:29:27 GMT

Vai arī man ir paveicies ar tiem, kas man apkārt?

Šā vai tā - es jūtos novērtēta un novērtēju , ka esmu pieradusi pie tā, ka man arvērs durvis, palaidīs apsēsties, sieviešu dienā uzdāvinās šokolādi vai puķi un, ja palūgšu, kāds panesīs manu somu vai pārbīdīs skapi.

Tas vienkārši ir trakoti jauki.Paldies visiem, kas šodien pacentās :)

Viva, tu tikai kuš, - tā kā es šodien beidzot dabūju darbu(wii!), mājnieki pēc kāda laiciņa dabūs kūku. Galu galā man vēl dzimšanas dienā līdzekļi to neatļāva, jūtos parādā.

Thu, 26 Jan 2012 15:14:23 GMT

Es tomēr esmu visnotaļ histēriska būtne.

Viss, miers, rīt nopirkšu jaunu koferi un būs labi.

oh, come on!

Tue, 24 Jan 2012 18:53:52 GMT

gribējās mierīgi pasēdēt pie televizora, paklačoties internetā un gastronomiski izvirst, bet mamma sadomāja, ka man vajag viņai "iemācīt internetu"

:( :( :( why?

tas vienkārši ir nomācoši, jo sevišķi tad, kad viņa sāk lietot dīvainus izteicienus, kas it kā nav dīvaini, jo viņa taču nezin kā ko sauc, bet kas liek man prātot, vai es runāju saprotami vai pārāk kā ar mazu bērnu un moš viņu aizvainoju(jo viņas koncentrēšanās seja ir biedējoša, vienreiz 5.klasē palūdzu, lai viņa paskatās manu matemātikas darbu, viņa izskatījās tik draudīgi, kamēr centās saprast, kas tur ir un nav, ka man gribējās kaut nekad nebūtu viņai to lūgusi.Kopš tā laika arī nelūdzu.), vai tomēr nē, un...njā, kaut kā tā.

žēl, ka man vairs nv tā lietotājbildīte, kuru izgriezu no mangas, un kurā tika attēlots pakārts trusītis.

Mon, 19 Dec 2011 14:46:21 GMT

Un vēl - šodien dikti smuki sniga - lielām, lēnām pārslām. Vēlāk gan pārgāja lietū un pazuda viss, bet uz brīdi bija tik skaisti, ka tad kad pamanīju pa logu, aizrijos ar pankūku no sajūsmas ^_^ .

Mon, 12 Dec 2011 11:33:31 GMT

heh, mīļums manu tamborēšanu sauc par buršanos :) vakar gan nācās pusi džempera izārdīt vienas kļūdas dēļ.
nekas, no kļūdām mācās.

metos tālāk rokdarbos.