18:35
Tikko esmu apjautusi, ka atkal beidzot esmu nenormāli laimīga. Pēdējā laikā kaut kā sanāk paslinkot, kopš vairs nav n-to darba darīšanu. Varu baudīt pēcpusdienas nesteidzīgi, izjūtot Pārdaugavas romantismu, staigājot pa mazajām ieliņā, ko reiz , pirms vairākiem gadiem mēdzu darīt, sēdēt uz palodzes starp daudzajiem spilveniem ar tējas krūzi un grāmatu vai vienkārši ļauties sapņu lidojumam atvērtām acīm. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, esmu iemācījusies vienu lietu- lai būtu laimīgs, ir jāmīl sevi ļoti ļoti, kā arī nepieciešams cilvēks, kam tu esi kas vairāk par seksa objektu.
Esmu notiesājusi 2 kūkas. Nu nedaudz jau var. Kamēr vīrietis copē pie upes, es ļaujos saldumu kārdinājumam un aizdodos uz vietējo veikalu pēc karameļu kūkām. Nu esmu mājīguma iemiesojums. MAni vairs nesatrauc pat fakts, ka esmu tā smuki apaukstējusies. Bet laikam jau iesnas ir pirmais rudens vēstnesis, kas nāk līdzi ar pirmajām krītošajām lapām un rudenīgo noskaņojumu. Tas tik ir laiks- tā tik vien gribas aizbraukt uz Jūrmalu pastaigāties vai izbaudīt rudens mitro gaisu Bieriņu parkā, kas glabā manas bērnības spilgtākās atmiņas. Šad tad kā reiz aizdomājos, cik gan ļoti esmu mainījusies pēdējā laikā. Man ir laiks lietām, kas savulaik bija atliktas uz mūžīgo "vēlāk", manī vairs nav tās steigas un satraukuma. LAikam jau tas ir arī mīļuma devas ietekmē, ko beidzot saņemu tieši tik, cik man nepieciešams, un pat vēl nedaudz. Šodien neizturēju uz kapitulēju- atklāju, ka viņš man ir kas ļoti nozīmīgs. Nezinu, ai tas uz vecumu, vai arī mani pārņēmis neaprakstāms sirdssiltums, bet jā, es esmu laimīga. Un nav nekā tāda, kas varētu to izjaukt. Man ir darbs, vieta, kur dzīvot (ar neskaitāmiem spilveniem un garšīgo tēju plauktu), labākais vīrietis uz pasaules un esmu sagaidījusi savu mīļāko gadalaiku- cerību, romantikas, krītošu lapu čaboņas, 30to gadu PArīzes noskaņas nesēju- rudeni.