|
[20. Okt 2005|17:31] |
stulbi atskārst, ka nemāku par sevi pastāvēt. un kāpēc visam kā pēc tāda patizla Mērfija likuma ir jāsakrīt reizē
un tik daudz retoriskas pārliecības, ka varu cilvēkus izglābt |
|
|
Comments: |
varbūt pat jau šodien. pie izejas/ieejas. uz kāpnītēm.
cik vienkārši tu to pasaki. kā vienmēr. un tad mūc kā gļēva.
neesmu gļēva, tikai man viss ir apnicis. varbūt arī tas, ka to atļaujos, arī ir gļēvums. lai tev tiek
es neteicu ka tu gļēva. nav pamata. es teicu kā.
cilveeki pavelkas no taa, ka moka sevi un citus un beigaas neko sakariigu neizmoka
tu esi forša, bet nepārspīlē, ja
taa visi saka un man no taa nav nekaadas jeegas. bet riit no riita es celshos, izguleejusies un saakshu to jeegu patiprinaati mekleet | |