| lamatas |
[29. Sep 2016|01:10] |
Bieži sanāk iekrist pašu izliktās ticības lamatās.
Mēģinām kādam kaut ko paskaidrot un skaidrojot noticam paši.
Vienkāršam, jeb monolītam cilvēkam liktos- lieliski, te nekādu problēmu nav.
Bet mūsu draudzīgajai kompānijai, kas sēž Dzintara galvā- tā ir šausmīga problēma.
Viens piemērs. Dzintars sāk stāstīt par sevi- un tiešām notic, ka runā pats par sevi. Kaut arī viņš ir tikai mūsu radīts tēls. Kad mūsu radījums ir pilns ticības, ka viņš ir viņš- mēs esam savu uzmanību tā sakoncentrējuši uz viņu, ka uz to laiku pazaudējam sevi, savu dažādību. Savāda inerce rauj ticības virzienā un ved no visiespējas, kas iesējama tikai daudzveidībā un aizvien lielāku monolītismu.
Un jā- arī runāšana ar ārpasaules personāžu N. bija paredzēta vienkārši izklaidei, vai nu arī kāda mērķa sasniegšanai,- piemēram lai peronāžam N. kaut kā palīdzētu.
Labi, ka tas nevelkas sevišķi ilgi.
**
Akmeņi ir kopā sakausētas smiltis.
Katrs smilšu graudiņš ir kopā salīmētas dvēseles. |
|
|