| ticība |
[25. Jul 2016|08:13] |
Ticība ir tāds dārziņš, kurā var satikt citus. Kaut drusku padarboties kopā. Padarīt kādus svarīgus darbus. Var mēģināt sēt, vākt ražu, cīnīties ar kaitniekiem. Var priecāties par puķu skaistumu.
Dārziņš- tāda maza robeža starp visu esībā esošo, kuram cilvēks noticējis, ka daudzmaz saprot, kas tur ir, kā to sauc, kas tur jādara un kāda vieta viņam.
Tad nu tur atrodas vieta arī citiem. Vieta vai loma. Citam tiek- prom dzenamā loma. Bet prom dzinējam tas ir svarīgi.
Ja nav ticības, viss ir postmodernā kokteilī sablenderēts un bezjēdzīgs, ir ļoti skumji levitēt kopā daudzu sašķīdušu pasauļu druskām.
Itkā ir ļoti objektīvs skatījums- viss sadomāts, neargumentēts, nepamatots. Visā ir loģiskas nepilnības. Un tā arī beigās paliec nejaušību virpulī, būdams pats viena no nejaušībām.
Tad nu ir tādi radītāji. Kas rada ideju- kā viss ir savienots, kāpēc u.t.t. Protams, visas šīs teorijas, pasakas un reliģijas ir nepilnīgas, pieredzējušam haosa meistaram pietiek tikai nosvilpties un viss sašķīst druskās.
Bet nu tomēr, tur ir savi jaukumi. Tādi mazi dārziņi par kuriem rūpēties. Kur apliet kādu puķīti. Kaut ko pa druskai piekārtot. Kādu jaunu stūrīti smuki saveidot, tā tas viss attīstās. Ir prieks un jēga kaut kam.
Reti jau ir tādi- kas rada paši savu pasauli no lielā haosa konstruktora ņemot detaļas. Pārsvarā, jau visi tiek iespiestas saujā, jaut kādas gatavas instrukciju grāmatas- kā viss Ir. Jo nevar taču atstāt kādu bez kartes pasaulē, kurā citādi nekā nav, izņemot nesaprotamu nejaušību virpuļus.
Kāds ir noticējis, ka pasaule radusies evolūcijā. Jā tā paņēmis vienu posmu un tā sācis likt vienu pie otra. Atradis kaut kādu loģikas ķēdīti- iemīlējis to. Un nu lūk- jau gadus simts, divsimt ir dārziņš, kas zeļ un plaukst, kurā ir kur darboties. Šis dārziņš paplašinās. Diezgan sakārtots. Lai arī pēdējā laikā piedzīvo zināmas grūtības. Lūk raugos- nesen kādi meistari no lielas mīlestības- pilnmetrāžas animācijas filmu uzņēmuši, kurā mēģinājuši caur kādas būtnes piedzīvojumiem izstāstīt, kā viss bijis. Jauki taču- kāds kurš neko par neko nesaprot- pēkšņi jau dabūs nelielu dārziņa karti un varbūt sāks domāt- un kārtot savas domas= un vienā brīdī- ieraudzīs, tiešām redz katra lieta šajā pasaulē norāda- kā viss ir evolucionējis. Visbiežāk neko daudz viņš no tā visa nezinās un nesapratīs. Bet ir patiesību ir tā- kamēr klusē un domā pie sevis- pietiek ar pavisam vienkāršam lietām- ir tā un tā. Ir. Ir un viss. Prātā pazib ainas, kuras kaut kad nofiksētas, ir sava iekšējā vīzija. Un viss ir kārtībā.. Trakāk, ja kādam nākas to visu pastāstīt. Vārdi tūdaļ nodod. Izrādās patiesībā neko nezini, neproti argumentēt. Nākas atsaukties uz pierādījumiem, kurus pats nemaz nevari pierādīt, tekstiem kuru autori jau ir pierādīti kā labi pierādītāji. Grūti iet. Bet vienkāršam cilvēkam to visu nevajag. Viņam vajag tikai pavisam vienkāršu skaidrības niedru kuģīti, kuram pieķerties, lai nebūtu tā, tu peldi pa straumi un vienā brīdī konstatē, ka neesi viss upē, bet gan lielā, haotiskā mutulī, kurā viss kustās nesaprotami kur.
Tāpat jau protams ar ticību, Dieviem un radīšanām. Tur ir pravieši, svētie raksti. Ir pat zinātnieki, kas visu savu pretējā nometnē uzkrāto arsenālu tagad pielieto lai pierādītu, ka .... ir radījis.
Nu brīnišķīgi arī tur ir savs skaistums. Tur ir diženuma sajūta. Šie dārziņi ir daudz senāki. Bet arī par viņiem ir jārūpējas. Citādi var postā aiziet.
Ir vietas kur senie dārziņi ir smagi nolaisti, jaunie nav iekopti un uzvarētājs haoss, savā smīnošajā vienaldzībā svin uzvaru, kaut par to nav neviena līksmotāja.
Tad nu kādi izmisuši censoņi ņem īstus, nevis teorētiskus spridzekļus un šaujamos un cenšas atgādināt vienaldzības jūrā slīkstošajiem- viss ir iznīcīgs.
īpaši tas iznīkst, ja nekam netic. Ja tic- vienmēr pēc ticības modeļa Radītājs var pārradīt no jauna.
Ļoti nežēlīga metode. Šķiet arī sevišķi savu mērķi nesasniedz.
Bet ko lai dara... |
|
|