| caur ērkšķiem uz zvaigznēm.. un zaķu šaušana |
[14. Aug 2015|10:22] |
Vakar bija interesanta saruna.
Biju uz kādu lielisku izrādi.
Tiešām daudz skaistuma, skaistas būtnes un neiedomājamas, paralēlās pasaules burvība.
Turklāt tāda nesteidzīga, kas atstāj vietas arī paša pārdomām, nevis iesūc uzmanību, kā degvielas šļūteni.
Jauki- tiešām sen nebiju, izbaudījis tik skaitu, sievišķās enerģijas Šaktī metafizisko aspektu.
Tur bija arī skaistas dekorācijas. Bija izveidots konusveidīgs augsts tronis, viss no vienas vietas izdekorēts ar ziediem.
Tronī sēdēja grūtniece, sengrieķu tēlā, nu gluži kā dieviete.
Bet nu kā jau visām izrādēm, arī šai pienāca beigas.
Nu un beigās, palieku apsveicināties ar māksliniecēm, dažas jau sen pazīstamas.
Jau sākas dekorāciju novākšana, un man piedāvā paņemt kādus ziedus no ziedu troņa, jo tāpat jau laukā būšot jāmet.
Labi, kāpēc ne. Mazliet paskrubinu baltos diedziņus un manā īpašumā ir trīs, nedaudz apvītušas, bet vienalga skaistas baltas rozes.
Nav īsti kur likt, turklāt esmu ar velosipēdu. Kaut kā iekombinēju ziedu kātus mugursomā.
Ejot ārā, sākas nākamais notikums.
Senu paziņu satikšana, laba pasēdēšana...
Bet tur manām senajām paziņām, bārā kuru sauc par Aptieku uzrodas, kādas citas sensenas paziņas.
Nu jau saruna notiek, plašā diapazonā, ko nu kurš un kura mācās, darās...
Pēc kāda laiciņa izlemju doties projām. Pamanu rozes mugursomā, saprotu, grūti viņām nāksies.
Varbūt tomēr kādam uzreiz atdot? Jautāju pienākušajām meitenēm- vai jums patīk puķes?
Viena saka- grieztie nu galīgi nē. Otra mani pārsteidza.
Saruna pilnīgi nopietna.
-varbūt tu gribētu paņemt?
- es jau ņemtu, bet tad tu nevarēsi nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu...
- e...mmm... zaķus... šāvieni...kur tad tie zaķi? nekādi nevaru iebraukt domā..
- nu kā, nevarēsi atbrīvoties no traucējošās puķu nastas un pie reizes dabūt meiteni...
- ups... meiteni... par puķēm? vai tiešām tas ir tik vienkārši?
kāda cita balss- mūsdienās mierīgi... vēl kāda balss- pēc statistikas datiem Latvijā uz katru vīrieti esot septiņas sievietes, protams ieskaitot visas vecmāmiņas ar...
manam apmulsumam nav robežu, nodomāju redz kā, ir tik vienkārši risinājumi, bet es te dzīvoju neziņā, vai atjās pie manis kāda princese baltā zirgā...
tad atkal ierunājas pirmā būtne, itkā turpinot pašsaprotamo kontekstu, kurā galīgi nav vietas, lai brīnītos.
- Es diemžēl neesmu dabūjama. Bija tur kādi iemesli, laikam čalis ir, vai kas, tā arī nesapratu...
Nu ko debos ar visām rozēm uz to Kalnciemu. Nu protams, mazliet vēlāk, ar visām rozēm uz māju.
Un nu viņas ir vāzē... Nu neprotu es darboties mūsdienu pašsaprotamības kontekstā.
Visu laiku jūtos, kā no citas planētas... |
|
|