| Kādai Tu piederi valstībai?.. |
[3. Jun 2015|11:37] |
Nāksies šo gadījumu virknīti tomēr aprakstīt, jo kaut kas visu laiku liek pie tās atgriezties.
**
Svētdiena. Neatceros, šī vai pagājusī. Tīri jauks laiks. Lēnām klīstu pa ielām centra virzienā. Nonāku jau netālu no Vērmaņdārza.
Sadzirdu mūzikas skaņas. Estrādītē kaut kas spēlē. Jau no dažiem akordiem, no harmonijām vien, skaņu dakteris Austiņš noteic nekļūdīgu diagnozi- kristiešu mūzika...
Saldsērīga melodija, kuras vārdi stāsta par lielo prieku, bet kuras skanējumā un zemtekstā slēpjas vientulība un dvēseliskas skumjas, ilgas pēc tā, ko gaidi, kas nenāk jau gadiem, kuru ir jāgaida, jo citādi nevar, citāti tāpat nav kur... Pacmiti gadu, kuros šajā vidē pavadīju, protams arī gaidot un cerot....., tūdaļ uzsit alerģisku reakciju, bet nē izlemju jāiet paklausīties. Galu galā svaigs gaiss, dzīvi cilvēki apkārt. Nesēdēšu pie datorkastītes taču!
Tā nu nonāku tur un tiešām, spēlē kaut kāda kristiešu grupa. Savādi reklāmas baneri, gigantisku zilu banānu formā ziņo "Gaismas dienas". Jā vēlāk uzzinu, ka pasākums par godu Vasarassvētkiem.
Klausītāju visnotaļ maz. Vērmanīša estrādes dzīve rit savā gaitā. Pensionāru šaha turnīrs rit pilnā sparā, ap dažiem galdiņiem apkārt savākušies pat pulciņi ar līdzjutējiem. Pa malām kādi pārīrši, šur tur pa viedi bakstāmā telefona jaunietim. Muzikanti priekšā spēlē kādu sirsnīgu kristiešu dziesmu. Pašā priekšā kāda sieviete nenosakāma vecuma, diezgan kalsnēja, ar ļoti īsi apgrieztiem matiem, diezgan kaislīgi dejoja. Viņu šī mūzika bija riktīgi paķērusi. Sākumā domāju iereibusi, bet nē koordinācija precīza, acīs savāds spīdumiņš, kuru pazīstu- šīze... laikam no tvaicenes nesen iznākusi.. Bet nu deju priekšnesumu man ilgi baudīt nesanāca, savādi cilvēki tādās kā uniformās, paņēma dāmu zem padusēm un aizvilka, lai arī viņa dedzīgi pretojās. Vēlāk uzzināju, ka tā ir speciāla, kristīgā apsardzes firma... nezināju, ka tādas arī ir..
Tad nu turpinu baudīt mūziku, mūziķi tiešām ir kvalitatīvi. Vokāliste pati arī spēlē taustiņus un ir dziļi savā elementā, skumjas, ilgas, dvēseles prieks par pestīšanu, nepiepildīti sapņi par kaut ko skaistu, taisnīguma apziņa un nožēla, tas viss caurstrāvo viņas būtību.
Vienīgi šausmīgi traucē Šmašānas smārds.. Šmašāna ir mirušo kremēšanas vieta hinduismā. Tiešām Nepālā esmu jutis, kā tur smird. Un šašliku kaste, kuras dūmi no tuvējās kafejnīcas vēdī virsū- smird simprocentīgi tāpat. Neganti pretīgi, vairākkārt mainu lokācijas vietu, izdabājot vēja kaprīzēm.
Bet nu reālā dzīve- pati pienāk klāt. Uzrodas divi puiši, vienu jau diezgan sen pazīstu. Viņi nāk tādā grīļīgā gaitā, dikti saguruši. Apsargi šaubās, bet beigās pēc labiem solījumiem tomēr ielaiž.
Tā nu V. pamana mani, un šie piesēžas klāt, sāk izzobot skanošo mūziku, viņš pats mūziķis, tāpēc labi sanāk. Jautāju: "ko jūs tādi saguruši?" -"heroīns..."
Njā tā uzzinu diezgan skumjus stāstus, ka magonīte atkal pēc pāris gadu atelpas perioda atkal paņēmusi savos apskāvienos. Tas otrs liekas pavisam sašļucis, tomēr pēkšņi piesēžas pie kādas tūristu grupiņas, maza auguma meitenes, šķiet no Indonēzijas un sāk viņām kaut ko stāstīt, uzvedās samērā dīvaini, bet jaunkundzes nebēg, klausās..
Tā nu bēdubrāļiem kāds no pasākuma rīkotājiem atness bukletus rehabilitācijas iestādei.. viņam acs trennēta uzreiz atpazina savējos..
Jauneklis, pārstājis bīdīt internacionālos sakarus, atgriežas un sāk stāstīt, ka agrāk arī bijis kristietis, ticējis un nu, un nu... ļoti bēdīgs bija... vārdus grūti bija izšķirt..
Bēdu brāļi dodas prom. Es pasēžu paliek garlaicīgi, izmetu līkumu pa pilsētu.
Kaut kādas iedomas pēc atgriežos vēlreiz, viss beidzies, tiek vākta aparatūra. Pienāku pie pašas estrādes, tur kaut kāds plakāts, gribu izlasīt, kas bija tie kas spēlēja.
Te pēkšņi kāds, kalsnējs vīrs, ar degošām acīm un pieredzes grumbām rotātu un tomēr jauneklīgu seju uzsāk sarunu.
Es šim prasu par muzikantiem, viņš saka ka tie esot apvienojušies tikai uz šo projektu, bet profiņi.
Iedod man kaut kādu bukletu par turpmākajiem pasākumiem. Un tās dienas stāsts, ko todien nepierakstīju varētu beigties.
***
Bet sanāca turpinājums.
Pēc kādām dažām dienām. Izgudrojumu gaitas bīdot nonācu Latvijas papīra veikalā. Vajadzēja pauzpapīru un kādus tur kartonus.
Mantība tiek jau iepakota, kad pēkšņi pārdevējs man ieskatās acīs un jautā- vai tu mani atceries?
Seja kaut kur šķiet redzēta, bet neatceros. Tad viņš atgādina- Vērmaņdārzā, svētdien.
Es- ak jā, tur bija tas koncets, varen skaistas muzikas spēlējāt!
Papīru pārdevējs- Mūzika tas protams ir labi, tomēr svarīgākais jautājums ir - Kādai Valstībai tu piederi?
Apmulsu.
Gribēju, jau viņu izsvītrot savā prātā, kā nekam nederīgu, kārtējo reliģisku sludinātāju, kas atreferē gatavas frāzes, dedzīgi sludinot vienīgo īsto patiesību, bet kaut kas tomēr atturēja..
Parasti, no tādiem tekstiem rodas alerģija un aizkaitinājums.
Pēc skatiena redzēju, ka viņš ir pilnīgi godīgs un to saka ne tik daudz sludinot, bet tā savā veidā saprotoši un vaļsirdīgi. Bija redzams, ka čalis ir kaut ko piedzīvojis. Un viņam nemaz tik ļoti nav pašam sev kaut kas jāpierāda, skalojot citiem smadzenes. Tas bija kaut kā citādi.
Neko neatbildēju, atvadījos un devos. Bet viņa uzdotais jautājums skanēja galvā.
Kādai Tu piederi Valstībai?
Protams zinu kristīgo kontekstu, kā tas tika domāts, bet mēģināju to pacelt plašākā rakursā.
Vai viņš pats zin kādai valstībai pieder? Kas tā vispār par valstību? visi taču esam uz vienas zemes...
Bet varbūt tiešām, visi staigājam pa zemi un esam katrs savā valstī?
Vai vispār ir kāda valsts kurā ir vairāk par vienu iemītnieku?
Vai valstība ir pārliecība, uzskati, stils, reliģija?
Un tomēr ir skaidrs, ka kaut kādas valsības pastāv.
Kristiešiem nebūt nav viegli, visu laiku stāvēt uz savas karaļvalsts robežām, laiku pa laikam dodoties sirojumos uz neticīgo zemēm.
Bet tāpat ir visādas citas valstības.
Kādai es piederu valstībai? Kādai tu piederi? |
|
|