| Sūfiju mācība un urīna terapija |
[5. Maijs 2015|00:31] |
Iekāpju šodien 41-majā busā. Došos nu uz centru.
Kā vienmēr savā mīļotajā vietā- priekšējā beņķī.
Diemžēl vietā, kur var sēdēt viens, kāds žiglītis jau iesēdies, nākas apmesties dubultniekā.
Tūdaļ velku savu e-tintes grāmatiņu un ķeros pie Irdīsa Šaha sūfiju stāstiņu lasīšanas.
Lasās tīri labi, izlasu tīri labas stāstiņus. Viens bija par ēzelīti, kurš zirgu stallī nesaprata, kāpēc viņam piešķirts tik jokains paskats.
Te kur gadījusies kur ne, man blakām apsēžas veča.
Nu tāda baisa, ar līķa bālu seju un līku muguru.
Nu neko, tāds nu sabiedriskais transports, blakus ir vieta un tajā kādam jāsēž.
Vis jau būtu labi, bet vecā sāk neganti čāpstināt muti. Tā varen skaļi un izteiksmīgi, ieturot tādu ritmisku periodiskumu.
Ciešos. Viss lasītprieks sabojāts, bet turos.
Tomēr vienā brīdī saprotu, ka neiztrēšu, katrs tāds čāpstiens atgādina par kādu bezzobanu muti man blakus.
Viss. Ceļos kājās un no autobusa priekšas joņoju uz pašām beigām.
Apsēžos. Komforts. Motors monotoni dūc, neviens netraucē. Ķeros atkal pie lasīšanas.
Veiksmīgi aizbraucu līdz katedrālei. Izkāpju laukā.
Drusciņ paejos pa ielu, jūtu, kaut kas nav kārtībā...
Jūtu, savā pēcpusē tādu dīvainu sajūtu.
Slapjums. Vai tiešām braucot esmu tā svīdis?
Nē. Pataustu bikšu drēbi ar roku. Tiešām, piesūcies ar mitrumu.
Pielieku roku pie deguna, savāda salkana smarža- svaigs urīns...
Bļeģ! Vājprāts cik pretīgi!
Kāds bomārs aizmugures beņķī sēdējis ar piemīztām biksēm!
Pirmā brīdī nezinu kur likties. Braukt mājās un mainīt bikses arī negribās.
Beigās saprotu, ka tā ir mācība.
Kosmoss, manis paša virsapziņa, Dievs, vai vēl kāds- man devis mācību.
Nu patizlā veidā te derētu paruna- no vilka bēgu, lācim uzskrēju..
bet nē, es saprotu- tur ir daudz smalkāk- fizioloģiska ilustrācija manai neiecietībai, kuru biju kultivējis savā prātā.
Nevarēju paciest vecenīti, kas čāpstināja. Savās domās uzkurbulēju neaprakstāmu pretīgumu, pret šo samērā nevainīgo specefektu.
Nu bet tagad izbaudu, kaut ko tiešām pretīgu.
Pateicu paldies, Augstākiem spēkiem par mācību.
Un devos uz dzīvokli kurā mans ričuks stāvēja.
Aizņēmos matu fēnu un atejā izžāvēju mitrās drānas.
Nu nemaz tik traki nav, līdz vakaram izturēšu.
Vēl palūdzu kādu smalku odierīti, iesmaržināju un lieta darīta. |
|
|