| Vau, vau |
[16. Mar 2015|12:35] |
Šodien biju mazā pastaigā ap Imantu. Biju uz Krūzu pēc zaļajām kniedēm.
Soļoju atpakaļ pa citu ceļu. Pie kādas piecstāvenes, redzu kāda babuška staidzina kādu baltu sīku radību.
Būtībā jau saprotu, ka tas suns. Bet nu prātā tāds joks- pieiet un uzprasīt, vai tas ir suns, vai tas ir kaķis?
Domāju tā, uzjautrinos, bet nu tā vairāk jau esmu savā takā un saprotu- visdrīzāk nekādas sarunas nebūs, Īgnums Kūrums turpat kaut kur blakus.
Bet nu pienākot klāt, baltais ērms, tāds maziņš, mazāks par kaķi, ar lielām uz āru izvirzītām acīm, pats pricīgi sāk rauties uz manu pusi.
Tad nu pieeju klāt aprunājos. Krievu valodā protams. Babuškai kādi astoņdesmit, bet nu labā formā.
Viņa brīnijā, kā tad tā- mazais nemaz nerejot, parasti viņš ar svešajiem neesot nekādos draugos.
Šoreiz par brīnumu suns pats gribējis ar mani iepazīties. Arī man ar suņiem ir tikai uz jūs.
-"Beņa kā tu tā uz iepazīšanos raujies? Laikam saproti, ka šis ir labais onkulis..."
tā uzzinu, ka četrkājainās personas vārds ir Beņa..
uzzinu, ka viņu vecajai dāmai uzdāvinājusi meita, atsūtījusi no Anglijas, kur pati izgājusi pie vīra.
Nodomāju- redz kā - atsūtījusi māmiņai sunīti savā vietā, tā lai atkal ir par ko rūpēties. Citādi lūk, sorry dzīve sauc.
Meita aizskrējusi angļos, mātei sācies suņu laiks. |
|
|