| kolbasņiks |
[13. Mar 2015|18:49] |
Es arī šodien redzēju savādu, skatu, kas piederās tai ainai kuru tu par rūdītā vīra deju stāstīji.
Eju garām Vērmaņdārzam.
Dzirdu, kaut kur skan skaļa mūzika, tautā sauktais - Kolbasņiks.
Skatos, domāju kāda kafejnīca rauj vaļā...
bet nē... no vērmanīša nāk ārā divi vīri, lietotos strādnieku apģērbos.
VIens čalis tā uz 19, Otrs tāds pagariem sirmiem matiem no skata ap 60, bet tāds labā formā. Galvu viņam rotāja neveikli uzlikta konusveida vilnas cepurīte.
Jaunākajam, bija rokās milzīgs maģītis, vai kaut kas tāds ar diviem lieliem skaļruņiem. Viņi ritmā soļoja.
Tuc, tuc, džī, dži, ....
Tur viņos varēja vērot kaut ko pirmatnēju, mežonīgu un reizē ar šo lietišķo rīgu nesaistītu- atcrējos laikus kad pats vienā dārzniecības firmā šancēju, par melnzemes izlīzinātāju.
Sāku abus izsekot. Šie iegāja narvītī- nopirka smēķus. Tad atkal ārā, maģītu uz pilnu atkal gandrīz militārā solī pa Elizabetes, tad Barona ielu.
Tā vecais un jaunais puika- izzuda skatienam. |
|
|