| |
[11. Feb 2015|08:54] |
Vakar filmēju bērnudārza bērnu nodarbību.
Tur sakarā ar vienu izglītības reformēšanas projektu.
Kāda ļoti īpaša skolotāja mācīja viņiem, kā no vara stieples uztaisīt kaut ko līdzīgu Nameja gredzenam.
Protams kombinācijā ar tautasdziesmām un kādām ļoti īpašām linu lellēm.
Pati taisīšana bija ar visu tehnoloģisko procesu, protams pie gāzes degļa un skābes gan mazie netika- šos procesus uztaisīja viņu vietā.
Bet nu tā man par brīnumu visi ar uzdevumu tika galā un puslīdz mirdzošs senlatviešu gredzentiņš rotāja katra pirkstu.
Varu derēt deviņdesmit procentu pieaugušo diez vai aizdomātos pašu spēkiem līdz kam tādadm, un arī taisot saskārtos ar gandrīz tām pašām grūtībām.
Bet nu jā- ne par to stāts.
Procesā pedagogs, spēlēja tādu kā spēli, kad lelles, tipa stāsta savus piedzīvojumus amatu apguvēs.
Un tad varēja redzēt savādu procesu- Pieaugušais cenšas runāt un spēlēties, tā lai bērni saprastu.
Nu runāja tā, kā lai piesaistītu viņu uzmanību- kvalitatīva, bet tomēr tipiska pieaugušā spēle- "Es un mazais"
Es redzēju- ka bērniem nav nekādu ilūziju, kurš ir kas. Redzēju, ka viņi skaidri redz, kāds sviests tiek laists.
Bet viņi pret jokainajiem pieagušajiem izturējās tā ļoti saudzīgi, centās piespēlēt cik var, lai netraumētu viņos to apziņu- "es taču zinu kā runāt ar bērniem"
Tā vēl noķerot savu jautrību un tīri labi iejūtoties savās "bērna" lomās.
jā šiem jauniešiem bija 6 gadi. |
|
|